Biju aizvedusi vecākus uz Balviem pie omes. Pati aizgāju uzdāvināt dāvanu draudzenei un ieēst vakariņas lielajā pirtstelpiņā, kurā mudžēja no cilvēkiem un smiekliem. Līdz apmēram 1:00 pavēroju, kā cilvēki piedzeras, pasmējos un braucu atpakaļ pie omes..
Izlēmu vēl mazliet pabraukāt pa naksnīgajiem Balviem, kas gadu laikā, starp citu, ir sabūvējušies, attīstījušies un pavisam smukiņi palikušies.

Tā tumsā raisījās manas domas un izlikās, ka tā tikai fantāzija, kad atpakļskata spoguļos ievēroju avārijas gaismas un tuvāko-tālāko gaismu pārslēgšanu. Numurs pazīstams. Tas bija viņš - mana pirmā mīlestība. Tik pat stūrējošs un tik pat noguris kā es no dzērīgiem zvaniem ar lūgumu izvizināt līdz tuvējam klubam.

Telefona zvans -
"sveika! Vai piestāsi?"

neomulīgi noslīdēju ceļa malā un gaidīju, kas nu būs. Izkāpām, satikāmies, samīļojāmies.
Uz brīdi likās, ka tā arī spējam būt tikai labi draugi - stundu izsmējāmies, izklačojāmies, paķircinājām viens otru, paskatījāmies bildes fočikos. un prom bijām.

Sajūta, ka varam-būt-tikai-draugi pazuda, kad salda sapņa vietā saņēmu īsziņu zem spilvena
"Es Tevi mīlu"