Saziemota Linda ([info]sniedze) wrote 9. Novembris 2008, 09:38
Šorīt viņa pamodās no skaista sapņa. Tāda balta, pilna ar sniegu, ar baltām sajūtām un krītošām sniegpārslām no tikpatbaltām debesīm. Viņi abi gulēja sniega kupenā un sadevušies rokās bija daudzu mazu baltu sirsniņu laimīgi.

Un viņi mīlēja viens otru
Turoties sniega
Pavedienā

Pamodusies viņa sajuta tikpat baltu tukšumu. Bez krāsām, tikai ar gaidāma sniega sajūtu. Sniedze un viņas princis bija savu sapni izsapņojuši un atsājuši tajā sniega kupenā vien kailus nospiedumus un apliecinājumus kādreizējai laimei. Viss, kas bija palicis, bija siluets nebūtībai.Un viņa nesaprata, kāpēc nebūtībai ir jābūt tieši tādai.

Un kāpēc
turoties sniega pavedienā
bija palikusi viena

 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: