Vēl esmu piesūkusies ar pludmales un saules smaržu. Tā ir labākā smarža pasaulē. Beidzot manai sejai ir veselīga krāsa, jā.

Galu galā viss ir atkarīgs no attieksmes. Paziņot, ka tas vai šitas ir sūds, un vispār viss ir sūds, ir itin vienkārši, taču drusku grūtāk ir saņemt sevi rokās, lai atrastu spēju saskatīt pozitīvos aspektus visā.

Pie velna, ziemeļos ir sācies saulainais periods, kad visus kokus, krūmus un māju jumtus klāj bieza sniega kārta, bet debesīs gozējas saule visā savā krāšņumā. Skaistums.

Kaut kā jocīgi, ka cibiņa, kas bijusi uzticīga man un vice versa, tagad vairs gandrīz netiek pielietota. Nesaprotu.

Tās ir ieilgušas decembra skumjas, decembra grūtsirdība. Nelīdz nosvinētā dzimšanas diena. Darāmā vēl daudz. Ne tur tā sāls, laikam. Kaut kur citur. Tik es nezinu, kur. Manam decembrim vienmēr tāda smarža- līdz galam nesajusta, nepagaršota. Skumjš rīts. Un laukā mani gaida sals.

Protams, Latvijā mēs joprojām pieturamies pie tradīcijām, un studentu protesta gājiens ir aizritējis mierīgi, un, vismaz kā ziņo plašsaziņu līdzekļi, aizturēto neesot. Jāatzīst, ka diezgan mierīgi bijām gan, arī trakākā no skaļi izbļautajām rupjībām, ko dzirdējām mūsu apkārtnē bija "Koķei pa dibenu!".

Kad centāmies iefiltrēties pašā gājienā, nācās spraukties starp pēdējiem gājiena dalībniekiem, jo nevienu stradiņu studentu pazīšanās zīmi tā arī ieraudzīt neizdevās. Pamazām tuvojoties pulvertornim, gājiena organizatori gājiena dalībniekus mudināja saukt saukli "Dar, ko var, dar, ko var, studentiem ir jāuzvar!". Sākām korītī bļaustīties, taču mana oma acumirklī bija sabojāta, kad kāds man aiz muguras stāvošs gājiena dalībnieks bez jelkādas kautrības pauda savu sašutumu: "что они там кричат? Я не хочу кричать на латышском!".

Tāpat diezgan nesmieklīgi likās tas, ka mūsu dārgie parlamenta pārstāvji, kas protesta laikā viens pakaļ otram čubināja ārā no Saeimas ēkas, atļāvās māt protesta dalībniekiem ar rokām un plaši smaidīt tā it kā tie atrastos uz sarkanā paklāja. Goda vārds, gribējās mest ar tādu labi lielu, smirdīgu marinētu gurķi.

Un pēc visa tā man nav baigā sajūta, ka šāds studentu gājiens būs devis kādu rezultātu. Protams, neko nedarīt arī nav diez ko laba izvēle.

Lai jums jauks vakars, dārgie!

Šķiet, idiotiskā cilvēka daba manī izpaužas visos veidos un paveidos. Visvairāk gribas to, kā man nav. Un tad, kad es tieku pie tā, ko esmu gribējusi, tad pārņem sajūta, ka es taču neko nevaru ar to iesākt. Un tā mūžīgi pa riņķi, tā arī nenonākdama ne pie kādām puslīdz jēdzīgām atziņām.

Kāpēc, pie velna, es nespēju likt lietā to, kas man ir? Kāpēc šoruden es visu savu enerģiju tērēju tam, lai cīnītos ar uzglūnošo depresiju? Labi, īsta depresija man tāpat nav iespējama, taču kaut kāda pusdepresija gan. Es joprojām esmu procesā, lai motivētu sevi rīkoties, nesēdēt un neīgņoties. Nevarētu teikt, ka bez rezultātiem, taču rezultāti manāmi tikai īstermiņā. Smags darbs ar sevi. Ļoti smags. Bet man ir jātiek ar to galā, jāiesper sev pa dibenu, jāpieceļas un jāiet uz priekšu.

Joprojām domāju par to, vai nevajadzētu ierīkot sev mazu kladīti, kurā atgriezties pie vecajiem dienasgrāmatu priekiem, jo man bieži vien ir nepieciešams kaut ko norakstīt no sevis nost, taču pēdējā gada laikā cibā jūtos pārāk vērota un vērtēta, ja pārlieku atļaujos runāt.

Bet vispār, lūdzu, saucam sniega dievu, gribas baltu to Rīgu vēl redzēt.

Savulaik man bija viegli iegrūst sevi pašsuģestijas valgos. Bija viegli sev iestāstīt, ka esmu labāka nekā līdz tam biju domājusi. Ka esmu vislabākā. Tagad šis uzdevums, lai arī vairs nav svešs, ir kļuvis trīskārt sarežģītāks, taču man piedrāzt, es to izpildīšu vēlreiz. Turklāt ar lielāku precizitāti kā iepriekš. Es to izdarīšu. Iepūt man!

pms.

Freedom is not the absence of commitments, but the ability to choose your tasks in life. (c) P.C.

I want back that crazy life-loving girl I used to be.

Lai kurā pasaules malā es dzīvotu, ar saviem bērniem es runāšu latviski. Tas šodienas ziņu iespaidā par latviešu valodas apdraudējumiem.

Dishonesty is just killing me.

You see I've always been a fighter.

Kā šausmu filma in live. Vējš gaudo un purina jumtu, kas ir ļoti labi dzirdams, ja dzīvo jumta stāvā, turklāt ir pilnmēness un ir pagalam tumšs. Vjek. :P

Oh Baby, then it fell apart.

Balkāni. I got it.

Es vārdos nevaru izteikt, cik ļoti man gribas uz nedēļu aizpērties uz Blagoevgradu, lai tikai mazliet padullotos ar tiem trakajiem post-padomju čuvaciņiem un kārtīgi izsmietos. Damn!

Bet nu atpakaļ pie mācībām.

I'm gonna miss this fucking place.

Ak dievs.. mājās zied ķirši. Piepeši mani pārņēma vēlme steigties.

Nothing in the world is completely wrong. Even a stopped clock is right twice a day.

Paulo Coelho- Brida
____________________

Šī grāmata mani ir aprijusi, iesūkusi, nolaupījusi un nelaiž vaļā.