Šķiet, idiotiskā cilvēka daba manī izpaužas visos veidos un paveidos. Visvairāk gribas to, kā man nav. Un tad, kad es tieku pie tā, ko esmu gribējusi, tad pārņem sajūta, ka es taču neko nevaru ar to iesākt. Un tā mūžīgi pa riņķi, tā arī nenonākdama ne pie kādām puslīdz jēdzīgām atziņām.

Kāpēc, pie velna, es nespēju likt lietā to, kas man ir? Kāpēc šoruden es visu savu enerģiju tērēju tam, lai cīnītos ar uzglūnošo depresiju? Labi, īsta depresija man tāpat nav iespējama, taču kaut kāda pusdepresija gan. Es joprojām esmu procesā, lai motivētu sevi rīkoties, nesēdēt un neīgņoties. Nevarētu teikt, ka bez rezultātiem, taču rezultāti manāmi tikai īstermiņā. Smags darbs ar sevi. Ļoti smags. Bet man ir jātiek ar to galā, jāiesper sev pa dibenu, jāpieceļas un jāiet uz priekšu.

Joprojām domāju par to, vai nevajadzētu ierīkot sev mazu kladīti, kurā atgriezties pie vecajiem dienasgrāmatu priekiem, jo man bieži vien ir nepieciešams kaut ko norakstīt no sevis nost, taču pēdējā gada laikā cibā jūtos pārāk vērota un vērtēta, ja pārlieku atļaujos runāt.

Bet vispār, lūdzu, saucam sniega dievu, gribas baltu to Rīgu vēl redzēt.