pirmajā brīdī, kad mani ieraudzījuši vietējie puiši, kas rosās ap internacionālajiem studentiem un ir viņu "mentori", viņi mani nosaukuši par "Legend". Es esot biju pavisam atšķirīga uz pārējo meiteņu fona - vērojusi, daudz smējusies, un galvenais - dabiska.

es tikai pasmaidīju un teicu, ka mani vēl jāiepzīst.

kopš šodienas sāku nēsāt līdzi somā maizi, desas luņķi un citus našķus - vairs nespēju izturēt tos nabadziņus pavisam smukos suņukus uz ielām.
viņi laikam jūt, kā es par viņiem .. jo ar to esmu šeit kļuvusi jau populāra - visi zina, ka tie suņuki kā traki nāk ar mani spēlēties. ierauga, aste gaisā un nāk klāt. un es nespēju atteikt vai domāt par to, cik netīri viņi varētu būt. mana sirds vnk netur bezpajumtniekus suņus.

un paldies viesim par jaunām dziesmām manā listē. kkas latviski. mhm.

tagad es zinu, kā Šķēle (tas, kas 22) savu statistiku ceļ

šodien ar metro aizceļoju līdz Egejas jūrai. visa diena pastaigās. mhm. dabasskati šeit ir vnk - I D E Ā L I.
tā man te ir. skaisti un draudzīgi.
šodien meitene, kas pa pusei vāciete, pa pusei turciete, mācīja man vēderdejas. smējāmies jokojāmies un visa diena garās pastaigās. un, jā, ūdens pīpe un tradicionālā turku tēja, kas ietilpināta glāzītē, kas stipri atgādina vodkas glāzes izmērus.

kaut kas tāds var notikt tiešām laikam tikai Turcijā. cilvēki šeit ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. galu galā es ieguvu superīgu pilsētas apskati, pusdienas, kultūršoku tirgū, skaļu dziedāšanu mašīnā pie maroon 5 - she will be loved, interesantas saruna spar Turcijas kultūru (it īpaši turku kāzām) pateicoties svešiniekam - simpātiskam pusim, 24 gadi un precētam.

esmu nokļuvusi zemē, kur akritumu maiss smaržo pēc augļu košļājamās gumijas

eju nu reiz čučēt. tāpat kā vakardien - ar austiņām ausīs un mūziku, kas man liek domāt ..
Lai gan vakardien pirms iemigšanas vēroju kā ēnas spēlējas, pārvēršoties par ķēmiem. un ja godīgi - bija tik dīvaini neturēt rokās telefonu un nerakstīt kādam par savu savādo vientulību .. jo bija bez desmit viens un es biju aizdomājusies par to uz kuru gultas pusi, lai lieku galvu .. un ne par ko citu.

un tomēr tas šķiet tik dīvaini, ka Latvijā dzīve turpinās (lasiet - maniem draugiem un paziņām viss paliek pa vecam) .. vai arī aizsākas kaut kas jauns. tikai manis tur nav. un es vēl aizvien nespēju tam noticēt. šķiet, ka esmu tikai atvaļinājumā uz pāris nedēļām un drīz tas beigsies. un es būšu atpakaļ.

bet ir tik labi . man tagad ir laiks pašai priekš sevis. saprast un izdomāt. un ir lietas (labi - atmiņas jebšu cilvēki) ko jāiemācās aizmirst.

un es atceros. kad vasarā braucu uz Īriju, es klausījos Janis Joplin dziesmu I'm leaving. toreiz man patiešām bija kāds, ko atstāt, pat ja viņš nemaz negaidīja mani. mana sirds vnk toreiz bija viņējā. un man likās svarīgi "dziedāt" par meiteni, kas dodas, bet viņai ir žēl. par meiteni, kas ir sakravājusi mantas, bet nevēlas ..

tagad bija tik sasodīti labi .. man nepieder neviena sirds. un vēl labāk - manējā ne tik nepieder kādam.

es Latvijā raudāju ļoti sakot atvadas. arī lidmašīnā paceļoties jutos briesmīgi ..
bet kad mēs sākām nolaišanos Stambulā, manām acīm pavērās kaut kas tik skaists, ka es nevarēju justies vēl laimīgāka, ka kādu laiku pavadīšu Turcijā. ezeri no augšas ir zilganzaļi. es drīzāk teiktu vienkārši zaļi. uz katra krustojuma Stambulā ir pa mošejai. un satiksmes ceļi ir vienkārši fascinēši. un mājas. jā! likās, ka lidoju paŗi mazām kartona kastītēm, cik ļoti viss ir pieblīvēts.

3 stundas pastaigā pa stambulas lidostu. pusdienas un friends sērijas.

paceļoties uz Izmiru, es redzēju melno jūru. savilku dūrītes priekā, kādu izraisa bērns, kad ierauga tuvojamies saldējumu. vakariņas lidmašīnā ar jaukiem televizoriņiem, kas rāda laiku, augstumu, grādus un ceļojuma attālumu. šķiet, ka biju vienīgā, kas nerunā turciski vai arī pārāk līdzīga pārējiem, ja jau stjuarti nepārtraukti centās uzsākt sarunu ar mani viņu mēlē.

taksists nerunāja angliski. taču mēs sapratāmies lieliski - viņš runāja turciski, es- angliski un mēs nosmējāmies visu ceļu, kā arī dziedājām dzīvo karaoki.

sekojot teicienam - ja notiek, tad notiek ar mani - ierados iekš Student Campus (kā izrādās) bez dokumentiem, kas peirādītu, ka esmu uzņemta šajā universitātē. mana vārda nekur nebija. priecīgi, ka satiksu Vācu meiteni, kas ir pa pusei turciete un runā mazliet turciski. tas nozīmē tulkošanu bez maksas un man mājas, kur palikt.

galu galā šodien kopā ar savu jauniegūto paziņu Yasemin (tā pati pa pusei vāciete, pa pusei turciete) satikām turku, ar kuru iepriekš biju norunājusi tikties, jo zināju, ka viņam ir saikne ar starptautiskajiem studentiem. skaista diena pastaigai un dokumentu kārtošanai, lai es beidzot varētu saukties par Ege Univesrity studenti.

lūk tā man te.

tagad uz miegu. un rīt būs jau cita sauli siltā diena

izkāpu ātrāk no trolejbusa un ceļu pie brāļa gāju kājām, spaidot pleijera podziņas. visu laiku tinu no sākuma postponed ierunāto dziesmas sākumu - ziemassvētku apsveikuma tekstiņu. un man tik ļoti silti un mīļi palika, jo es zinu, ka uz Turciju šādi tiek paņemta daļiņa no mājām.

tau tau

2004. gada 30. decembrī man uzdāvināja lielu krājkasīti cūciņ-formātā. toreiz man blakus bija divi mīļi, bet patiesībā pirmo reizi satikti cilvēki, kas aizsāka cūciņas misijas izpildi - mani iepriecināt. Viņi iemeta tajā lapiņas, jo tās uzdevums bija mani uzmundrināt tad, kad man klājas visskumīgāk. redz - mīļcilvēkiem jāsamet lapiņas ar labiem vārdiem, uzmundrinājumiem, un man savukārt stingri tika nokomandēts tās nelasīt bez īpašas vajadzības. visus šos gadus biju cietusies un vienmēr uzskatījusi, ka būs arī grūtāki brīži, līdz kāmēr pat biju aizmirsusi par šīs cūciņas esamību.

2009. gada 10. februāra vēlā naktī cūciņa mazliet apputējusi stāvēja manās rokās. un es viņu uzlauzu. un izlasīju. raudāju, smējos un tik daudz ko atcerējos. un cūciņa savu misiju izpildīja. man ir labi. man ir tik ļoti labi.

citēju:
"Tevi mīl"

un ar to pietiek!

es izvairījos skatīties viņai acīs, jo nevēlējos lai viņa redz, cik sāpīgi man ir teikt viņai ardievas. Viņa visu laiku centās man pieskārties, un man likās, ka es to sargājošo roku gribu sagrābt pie sevis un nekad nelaist vaļā. mēs bieži to nesakām viena otrai dzīvē, bet šoreiz viss vienkārši pārsprāga pāri lūpām. "Es Tevi mīlu, sargā sevi".

es zinu, kā es jutos mēnesi īrijā. un tagad tas viss ir jāreizina ar četri

šodien krustmammas bērnudārzā izlēkājos ritmikā kopā ar mazajiem bebukiem. daudz smieklu bija. pozitīvi! un tik dīvaini it kā no malas skatīties pašai uz sevi un apzināties, ka vēl pirms kāda gada nespēju iedomāties ne mazāko kontaktu ar bērniem - es vienkārši nekad nezināju, ko darīt, ko teikt utt. un tagad tas viss ir tik brīvi un mīļi. bērni beigās ķērās man ap kājām un pie rokām un vilka uz savas grupiņas telpām, bet man bija jāskrien prom.
tā nu es dzīvoju visu dienu ar pozitīvām domām.

un atvadas no krustvecākiem un vecvecākiem. mīļas. ar laimes vēlējumiem, omes asarām un māju vīna žvinguli.
pēc septiņām dienām es jau gulēšu savā jaunajā adresē.

es neticu, ka ir uz pasaules brīži, kuros iespējams pazust. apmaldīties - jā. bet ne pazust. jau otro dienu viena un tā pati dziesma neatkāpjas. un domāju, sapņoju par mācēšanu dzīvot - nevis ielikt savu roku Tavējā, bet gan, paskatoties debesīs, radīt spēka burbuli sev apkārt.

kad pēdējo reizi biju pie ārsta, man tas aizņēma rekordīsu laiku. ar patīkamu apsveicināšanos, ātru apskati, es devos ar savu smaidu prom. nākamā pārbaude tikai pēc pusgada (bet tāpat zinu, ka viss būs labi). kad viena cīņa uzvarēta, par ko mēs cīnāmies tālāk?

un kā citādāk?
I D E Ā L I.

divas dienas ar draudzenes mazo divus mēnešus mazo un bezgala burrrvīgo mazulīti. un citas draudzenes vārdi: Tu būs lieliska mamma.
he, un ūdens aerobikas nodarbības. abi ar tēti lēkājām un skaļi smējāmies par manām slīdošajām kājām, nepārvāramo neveklumu un nost-šļūkošo peldkostīma augšiņa.

mājās ir vislabāk !!!

tas bija F.R. David ar savu words don't come easy.

nav tik traki, kā to velnu mālē. kā pieauguši cilvēki sapratām, ka laimi uz citu nelaimes neuzcelsi un aizgājām katrs uz savu pusi. un tāds miers tagad redzēt viņu onlainā un zināt, ka viss ir labi. viss ir mierīgi un tam tā ir jābūt, jo maitas mēs nemācējām būt un cilvēki sev apkārt ir jāsargā, nevis jādara viņiem pāri.
lai mierīgi. lai klusi. vēl tikai maziņš mēnesītis un es būšu prom. un tad būs dubultā mierīgi.

vēl biki bibliotēka, pirmdienas vieslekcija un es atkal kritīšu māju mierā.

(cik gan daudz vārda "miers" šajās rindās.)

un vakarvakar biju trakoti priecīga. brālēns atlidojis no Vācijas, ieradās dzīvoklī iedeva mašīnas atslēgu un teica BRAUC. tā nu es maziņa lielā mersītī, pārlaimīga un priecīga izbraukāju ziepniekkalnu turpu un šurpu.
Dievinu mašīnas ar pakaļējo piedziņu, uz līkumiņiem tā smuki smuki un pie meža placītī vēl pagonkoju. ar savu balto gulbi tā nevaru, nav spēka rokasbremzi ar vienu roku noraut :D

jā, tas bija mans vakardienas hepī hepī piedzīvojums.Ja vēl neskaita naksnīgo ielavīšanos pie kāda ciemos.

tā dīvaini, bet gandrīz vienmēr - ja sāk veikties vienā jomā, otra sāk iet pa burbuli

un turpinājām ar Tumsas Riekstkoka sirdi un Prāta Vētras Jo tu nāc ..
šovakar tiešām medusmaize austiņām.

un viss.. es čučēt. saldā ziemas miegā

tā ir, ja zina cilvēkus, kas liek mūziku onlainā. lika pasūtīt 3 latviešu dziesmas, bet pirmās, kas ieskrēja prātā, bija dziesmas, kas asociējas ar maniem trīs īpašākajiem dzīves vīriešiem. vienu mīlētu līdz bezgalībai, otru iemīlētu, bet sāpīgi pazaudētu, trešo - draugu, labu draugu, kurš pierādīja, ka draudzība starp vīrieti un sievieti nav mūžīga.

visi trīs jaunajā gadā ir bijis biežs mans pārdomu iemesls. sāku ar PV "Tur kaut kam ir jābūt". tagadējo mīļdziesmu, kuru klausoties tirpiņas skrien, kuru klausoties izbaudīti pavisam skaisti mirkļi ar trešo no viņiem - pēdējo. Tālāk es pārgāju pie smagās artilērijas: PV "Es jau nāku", kas man vienmēr asociēsies ar pirmo mīlestību, ar tiem vārdiem, kas izskan par tiem diviem kalniem, kas stāv viens otram pretim un par to gulēšanu kāpās .. bet trešo dziesmu Gain Fast - Smaids es nu jau kādus trīs mēnešus vienmēr pārslēdzu, izslēdzu, pārgrozīju radio stacijas. šovakar biju spiesta noklausīties.

un kas ir vislabākais? bez emocijām. dzīvoju ar pirmās dziesmas labajām tirpiņām un smaidu pati par sevi. pagātnei vieta ir pagātnē, pie atmiņām. tagad es dzīvoju šodienai un man ir sa-so-dī-ti labi.

    šodienas diena ir ideāla. paspēju padarīt n-tos darbiņus, satikt vecos cīņu biedrus - skolotājus - vecajā skolā, kurā, ui cik ilgi, nav būts. un tā skaisti - satiekot skolotāju, samīļot viņu, jo bija taču tik labi toreiz.
    bet vēl vislabāk bija autobusā aizsapņoties, skatoties uz balto pilsētu un kā kūp balti dūmi. tāds miers un klusums manā mazpilsētā. un balts balts balts balts. sniegs mazliet sniga un jau krītot vizuļoja saulē. es, pārkrāvusies ar bibliotēkā izņemtajām 11 grāmatām, gāju pēc tam pa savu ciemu uz mājām un smaidīju lutauša smaidu.
    (žēl vien, ka kalns izpalika šodien)

šodien esmu priecīgāka par priecīgu. jo jau kuro dienu aukstums, baltums un saule. ko gan vēl vairāk vajag?!

izcepu pēdējās pirparkūku mīklas paliekas un noskūpstīju tēti uz pieres.
šodien tāda īpaša diena. vēlaizvien pidžammā un man tā patīk. kad nav ko darīt un nezini kur likties aiz bezdarbības. kad galvenais kļūst sarunas ģimenē, slepenās īsziņas un mūžīgais miers pat domu dziļumā.

rītdien atkal uz kalnu. tā nekad nav gana pat ja bail no pacēlāja

Viņš: "es tieshaam nevaru iedomaaties kaa mees varam to visu turpinaat un es nekaadi nevaru iedomaaties kaa mees to visu varam aptureet."

wīhā.. sadzēros vīnu, to gaišo, garšīgo. mūzika trokšnaiņi skaļa un dziedot sakārtoju Rīgas dzīvokli.
vēl tikai izsūkšu to, dejojot ar putekļu sūcēju, un turpināšu izgaršot. tādi, redz, mani trešie ziemassvētki. ar domām, pārdomām, un visbeidzot vīna radītu prieku.

DZIESMA IR ĪSTĀ ŠĀDĀM NODARBĒM. iesaku!

Mēs toreiz dejojām telpā, kas bija pārpildīta ar cilvēkiem, bet eksistējām tikai viens otram. Raudāju es. Un raudāji arī Tu. Jo mēs zinājām, ka tā ir pēdējā mūsu deja, mēs jutām, ka kopdzīve iet nebūtībā, tik pat ļoti, cik mēs abi.
Mūsu pēdējā deja iekļāva mūs apskāvienā, ko es vēl ilgi nespēju aizmirst. Vienmēr pirms miega savā jaunajā miteklī, es jutu Tavu apskāvienu un nemācēju to palaist vaļā.
Un tomēr vēl pirms kāda laika man Kāds iemācīja Tavu dejas-apskāvienu nolikt atmiņu kastē.. un nepārcilāt. Es iemācījos dzīvi bez Tevis un pirmo reizi jutos atvieglota, noliekot mūsu vēsturi pie malas. Tas Kāds aizgāja, bet atmiņu kaste palika zem atslēgas. Jo ir jāiemācās palaist vaļā to, kas ir bijis. Bija jāuzzin, kāda ir dzīve zem citiem spārniem, lai saprastu, ka ir laiks doties tālāk, pat ja Tu vēl aizvien dzīvo pagātnē.
Tu zini, ka tagad man ir Kāds pavisam cits. Tu zini, ka mani tur aiz rokas un ceļ. Bet Tu nezini, kas viņš ir.
Tāpat Tu nezini, ka visas Tavas pēdējās darbības nu jau skar ne tikai Tevi un mani, bet arī Viņu. Jo Tu neatskārt, ka nezinot patiesībā zini, kas viņš ir. Ka viņš noraugās, kā lūzt Tava sirds, kā tā lec ārā ikreiz, kad Tu viņam saki, ka vēl aiz vien mīli mani. Un tad viņš mūk no manis. Viņš jūtas kā nodevējs, bet es kā pēdējā maita. Bet mēs viens otru atradām pēc ilgām pārrunām un meklējumiem. Mēs atradāmies un es kā vēl nekad esmu patiesi laimīga būt man pašai ar kādu kopā, nevis tēlot lelli, kas es neesmu. Es ne vienmēr esmu meitene augstpapēžos, kas vienmēr atskatās skatlogos uz somiņām. Es arī esmu niķīgs bērns, kam patīk neķemmēties un mājas čības.

Bet ir lietas, kurām nav iespējams pavēlēt. Un šī ir taisnība. Tu reiz mani palaidi vaļā.. Vai tā ir cena, ko Tu par to maksā?

Man pat negribās neko rakstīt. Tā vienkārši. esmu vislielākajā miera idillē.

un jā.. izslēdzu telefonu, nobrucinu tiltus un aizbraucu uz Somiju.
uz pāris dienām es padzīvošu tikai sev, jo tā apkārtējo cilvēku sajūta smacē mani. Es pēdējo trīs mēnešu laikā daru daudz kļūdas, bet, ja tās dara mani laimīgu, tad kādēļ gan nē?

es zinu, ka teiksiet, ka citu cilvēku viedoklis ir mazsvarīgs. Tas tāds bija, kad mana oranžā profila statistika sasniedza 94 skatījumu atzīmi un pārmetumus es saņēmu tikai no cilvēkiem "no malas". Bet kad mīļcilvēki sāk uzskatīt tevi par to, kas Tu neesi un šķiet, ka visu šo gadu laikā esmu vienkārši skrējusi ar pieri sienā, rodas sajūta, ka, jā, nekas cits neatliek kā vien tiltu sadedzināšana un noslēpšanās sniega zemē.

Mēs ar B. un D. šovakar, rīdien un parīt smiesimies. daudz. un es apsolu aizmirst Latviju uz tieši trīs dienām un nedomāt ne par ko, kas man šeit palicis.

Ziemassvētku gaidīšanas ceļā pazaudēju savu vismīļāko cilvēku - brāli. jau otro dienu nerunājam un šoreiz tā nav rotaļa vai bērnības kašķis, kas beidzās ar čību mētāšanu. Šoreiz ir pa īstam un es nezinu, vai tā aizskārtā māsa manī spēs piedod par to, ka tieši viņš ir tas, kurš mani laikam pazīst vismazāk no visiem maniem līdzcilvēkiem.

Priecīgus Ziemassvētkus
ho ho ho

gribēju lielu suni ar vārdu Juris, lai uz ielas abi varam bļaustelēties un smieties.
atnāca tēj-sarg-eņģelis un atnesa dāvanā mazo suni funi Juri. tagad mani sargā divi - rokas un mazā spēļmantiņa.

kamēr tēj-sarg-eņģelis mājās, čubinu mācības un domājos. ui, daudz domājos

Pēc vakardienas karaokes un 3 vīniem, 2 šampjiem uz divām mutītēm, jo trešais bija stūrētājs, es atklāju, kā pieslēgt datoru tumbiņām, tā, ka mana sirsniņmūzika skan pa visu dzīvokli. Izmetusi savu 13 lpp gado špikeri miskastē, ieslēdzu mierīgu mūziku un čubināju virtuvē brokast-pusdien-vakariņas.. uh, un izkust gribējās, kad sāka skanēt Lifehouse-Broken pa visu dzīvokli. šodien miers un smaids.

un, jā, saņēmu uzaicinājumu nākamnedēļ paballēties Valmieras klubiņā. nu tik šampis līs. ui, svinēsim atvadas no Stradiņiem.

skatos fonā plenārsēdes tiešraidi un smejos, ka daža laba latviešu valodas zināšanas pārspēj Slaktera angļu valodu un ķēmošanos intervijas laikā, kā arī Godmaņa "komunikablitāti"

Tā, lūk, es dzīvojos savā vientuļ-villā

nevarēju vairs izturēt dzīvokļa klusumu un iespiestības sajūtu. ielīdu treniņtērpā un asarām acīs izskrējos pa ziepniekkalnu. izlādējos.

un nu izlīdu no vannas stundas garumā, atļāvos neapģērbties.. saņurkājos pufīgā segā un dzeru ziemassvētku tēju.

šodien bez liekvārdības, lūgumiem un smaida. ar aizspiestām ausīm un aizsegtām acīm klusi čubinos .. kaut ko gaidu.
- savu ziemassvētku brīnumu

he, es biju iedomājusies citādāk savu pirmo brīvo nedēļu no RSU.

.. pēc sava miera devas, es saņēmu zvanu.. un, jā, jau atkal es devos glābt neglābjamo.. sāk šķist, ka nekas, ko es esmu devusi pasaulei, nedarbojas, tā kļūst tikai par pieraduma sajūtu, tās sāpes, kad Tu redzi, kad tavs mīļcilvēks krīt nebūtībā. es ar visu savu sirdi tur stāvēju un atkal jau ļāvos sitieniem. sāk šķist, ka visa dzīve kopumā ir mēsls un leģendas par sargeņģeļiem ir tikai izdomājums, lai ļautu mums uz kaut mirkli sajusties laimīgiem. un lai vai kā, es savā dzīvoklī esmu viena.. un liekas bezgala neizprotami, ka visas tās asaras, ko esmu noslaucījusi no citu vaigiem, vienmēr un it īpaši šovakar ir aiztecējušas nebūtībā. ne maniem mīļcilvēkiem labāk, ne man. šonakt es pārkāpu savu šīs-nedēļas-mierīgo-apņemšanos un dzinos palīdzēt.. lai atkal galu galā attaptos viena un iznīcināta. nekas nedur vēl vairāk pakrūtē, kā sajūta, ka tu esi lieks uz šīs pasaules. ar visu savu labo sirdi, bezgalīgo optimismu un smiekliem, ar mīļvārdiem un visām dzīves apņēmībām. es stāvu viena un nosalusi, un nezinu, kurā virzienā lūkoties. jo no visām pusēm ir cilvēki, kas aiziet.. bet neviens nenāk. jo vairāk dari labu, jo vairāk iesper. jo vairāk mīli cilvēci, jo vairāk tā pacenšas tevi atstāt vienu un raudošu. es jau teicu - dzīve ir mēsls. Lai gan šo teorēmu es noraidu ikreiz, kad smejos un iepriecinu citus ar savu cirka klaunatrāžas izrādi. mana sargeņģeļa nav. un nekad nav bijis.. citādāk mani līdzcilvēki nebūtu no manis aizgājuši, citādāk mani cilvēki nemirtu, citādāk viņiem nekad nesāpētu. un citādāk, mans sargeņģelis pasargātu mani no vakariem kā šis.

Lūdzu izdari labu darbu-
IZGLĀB MANI

 manī vairs nav ne kripatiņas spēka cīnīties

Laikam nebija prāta darbs iet uz kardiogrsmmu ar negulējumu un 8 kafijām sirdī .. sirds lēkāja kā traka.. ar dakterīti nosmējāmies un viņš man pa draugam atļāvās izbrīvēt laiku rīt..
tāpēc tagad pēc piededzināto kartupeļu neapēšanas eju gultiņā zem savām divām pufīgajām segām un sāku dzīvi mierā.. pačučēšos, tad sarūpēšu no brāļa projektoru un šovakar ļaušos apskāvienam un filmām.. mhm.
pilnīgi smaidu iedomājoties par satriecošo miera nedēļu, kas stāv man priekšā

urakstīšu vēl tikai tēzes, kas rīt jāiesniedz ar darba vadītāja parakstu un viss.. es apsolu, ka nākamo nedēļu gulēšu no vietas.. pagājušās 7 dienas bija trakas un bez miega.. vēl tikai bikucis.. bik bik bik ..
un tad lielie brīvie prieki

postponed sasūtīja man mīlīgas dziesmiņas.
klausos, sapņoju, mācos.
un aiz loga lielas sniegpārslas krīt.. un smuki t;a - redzēt tikai debesis, kurās laternas gaismā mājo sniega pārslas
šodien man romantiskais.. ui, jā.
šodien visu dienu kāds klauvē pie durvīm. ar tēju diviem

galīg' patīk
kanye west - heartless

aha.. skanēja lielām pikām krītot uz priekšējā stikla

Sniga, nē, puteņoja tik ļoti, ka manu māju zeme noklājās baltā krāsā. Es nenoturējos un iesēdos mašīnā un pa vēl netīrītu ceļu aizbraucu uz cilvēku pamestu vietu - parku, kas drīzāk līdzinās mazam mežam. Uz vietu, kur toreiz iesākās skaists, romantisks stāsts. sniegā. uz vietu, kur tapa manas cibiņas fona bilde.
Un ne jau tāpēc, ka mana sirds grimtu ilgās, vai tāpēc, ka iespējams man gribētos atkal viņa apskāvienos. Kā jau teicu iepriekš, viss pamazām ir sakārtojies un nokārtojies.
es tur aizbraucu absolūtā tumsā skatīties uz baltiem kokiem, jo tā ir vieta, kur es biju laimīga. Un tā tas vienmēr arī paliks.. nu man ir sava vieta, kurā, absolūta miera pavadītai, iegulties sniegā un ļaut pārslām krist sev uz segas.

Un tā es tur biju. naktī. tumsā. viena. ar baltumu un klusumu visapkārt.
un tā vislabāk - negaidīt neko no citiem, bet gan ļauties savām iegribām un sargāt sevi.

miegu miegu miegu miegu miegu miegu
dodied miegu

kad man trūkst saules un deguns ciet, es ieklīstu solārijā
kad man pietrūkst Jāņa, es apsēžos blakus kursabiedram Edgaram, kurš smaržojas ar tām pašām smaržām
kad man gribās ar iemeslu neiet uz Sveces lekciju, es piesakos manikīram
kad paliek vientuļi, ieslēdzu veļasmašīnu un mazgāju drēbes vairumā
kad nāk miegs Stradiņ-mācību-naktīs, uzslēdzu disko mūziku un lēkāju disko ritmos
kad gribās parunāties, ar blakusmājas Mārtiņu taisām vīna un ūdenspīpes papļāpāšanas vakaru
kad sagribas paraudāt, ielienu vannā ar divstāvu putām un skatos filmu
kad gribās atslodzi, ar Baibiņu ejam uz randiņiem vai pie manis taisām suši vakarus
kad es gribu spēlēt kādu lomu, uzkrāsojos un piekrītu jaunai fotosesijai

bet par visu vairāk man patīk sajūtas, emocijas un lietas, kurām nevajag kompensācijas.

aizvakar gāju čučēt 5:00, vakar 6:00

un ne bez iemesla

divas naktis pēc kārtas esmu saķērusi "klik" un taureņus

ar sarunām līdz pašam rītam un laikam, kas steidzas ātrāk par ātru

14:42 "Es esmu augšā ātrāk nekā es cerēju :) atceros, ka Tu teici, ka gribētos, lai kāds uzraksta sms no paša rīta, lai gan tagad nav pats rīts, atzīstos, ka piecēlos un uzreiz iedomājos par Tevi"

smaidu

šodien ar draudzeni aizgājām randiņā. Kopīgs kosmetologa apmeklējums un pēc tam lazanja pusdienās.
varbūt manas skumjas bija vientulības kliedzieni?
.. un šonakt pēc plkst. 23:00 man būs tēja diviem. beidzot saņēmos pavisam īstam randiņam

Es ilgi centos rakstīt vārdu pa vārdam, cenšoties atklāt stāstu "caur puķēm" par manām sajūtām, bet visu laiku attapos pie taustiņa delete. Sāk likties, ka nav vārdu, lai pateiktu, kā es jūtos, spēlējot to iepriekšminēto spēli.. ar tām asarām naktīs.
es esmu sadarījusi neskaitāmas muļķības, lai tikai tiktu pāri šim visam. un kur es esmu atdūrusies? Kā muļķe pati sev.
manā spēlē piedalās arī trīs zirdziņi no šaha laukuma. Viens pastaigai gar jūru. Otrs trakulīgam braucienam ar motociklu. Trešais romantiskām vakariņām un filmu vakaram pie vīna glāzes. Bet es savā spēlē jau mēnesi prasmīgi izvairos no iespējamajiem randiņiem. Un šodien punktu visam pieliku ar atteikumu jaunai fotosesijai, kā arī labam drauga plecam Barona spēles laikā. Es punktu pieliku šiem diviem mīļcilvēkiem un trijiem zirdziņiem. un daudzpunktes vietā atstāju asaras spilvenā.
Lai kā arī censtos, es vēl neesmu gatava nekam. Un ne jau ar to es domāju attiecības, randiņus vai kaut ko tamlīdzīgu, kas varētu būt radies manu ilgu iespaidā. Tā nav. Domas par aizgājušo ir gandrīz pilnvērtīgi sakārotas, viss pamazām kārtojas atmiņu kastītē un tiek aizmirsts. Šeit es domāju tās dīvainās sajūtas, kas mani pēdējā laikā pārņem - šķiet, ka vairs nemāku dzīvot. Esmu nolaidusi rokas visa priekšā, un visās savās dzīves jomās palaižu rokas lejā un brienu pa tumšu, garu zāli. es maldos savās sajūtās, domās un mērķos. Pēdējās nedēļas laikā es esmu kļuvusi par pilnīgi svešu cilvēku sev pašai - nievājošu, cinisku un vieglprātīgu. Es esmu pazudusi pati sev, un tas ir tas, kas sāp visvairāk, nevis tuvu cilvēku nebūšana sev blakus.
Es katru dienu ieskatos spogulī un nezinu, kas tas par tumšzilo acu pāri, kas manī raugās. Es tās acis nepazīstu.
Un man bail iedomāties, kas būs tālāk. cik tālu gan es iešu, bēgot pati no sevis un baidoties atzīt, ka es neesmu laimīga. Ka esmu visus šos gadus dzīvojusi milzu burbulī, skaidrojusi pati sev, ka esmu stipra, cīnījusies līdz pēdējam, bet esmu attapusies zemāk par zemi. Un ar bailēm pateikt sev pašai: "Linda, tu esi vāja. Un Tev vajag drošu plecu sev blakus".
bet man sāk likties, ka man nav cilvēka, kam raudāt uz pleca. Esmu aizgājusi pārāk tālu savā spēlē - visi tic manam stiprumam, un asaras tikai viņus nobiedētu.
Tāpēc es paturu pie sevis. Un ejot pa ielu turpinu smaidīt, slēpjot bēdīgās acis zem cepures.

 Ir lietas un notikumi, kas notiek par vēlu vai nenotiek nekad. Un es to zinu labāk par visu pasaulē.

it's human nature to be free
and no matter how long you try to be good you can't keep a bad girl down

Viņa spēlē pašas izdomātu spēli
ar asarām naktīs

biju .. pāris mirkļu laimes! ar dziesmu ausīs http://www.youtube.com/watch?v=lJb_Sq7_jjo es smaidīju un mētāju sniegu kā mazs bērns. tāpēc, ka sniegs ir mana mūža mīlestība. tāpēc, ka sniegs man ir viss!
pirmais sniegavīrs, pirmā pika, pirmais kritiens un daudz daudz daudz sniega pārslu sejā.
ar smaidu nodzēšu gaismas un eju čučēt.
lai skaista, balta nakts ..
mhm!

I am starting over today,
All good things are coming to me today,
I am grateful to be alive
I see beauty all around me
I live with pasion and purpose
I take time to laugh and play every day
I am awake, energized and alive,
I focus on all the good things in life,
and give thanks for them,
I am at peace and one with everything,
I feel the love, the joy, the abundance,
I am free to be myself
I am magnificence in human form,
I am grateful to be....
ME.