Sniga, nē, puteņoja tik ļoti, ka manu māju zeme noklājās baltā krāsā. Es nenoturējos un iesēdos mašīnā un pa vēl netīrītu ceļu aizbraucu uz cilvēku pamestu vietu - parku, kas drīzāk līdzinās mazam mežam. Uz vietu, kur toreiz iesākās skaists, romantisks stāsts. sniegā. uz vietu, kur tapa manas cibiņas fona bilde.
Un ne jau tāpēc, ka mana sirds grimtu ilgās, vai tāpēc, ka iespējams man gribētos atkal viņa apskāvienos. Kā jau teicu iepriekš, viss pamazām ir sakārtojies un nokārtojies.
es tur aizbraucu absolūtā tumsā skatīties uz baltiem kokiem, jo tā ir vieta, kur es biju laimīga. Un tā tas vienmēr arī paliks.. nu man ir sava vieta, kurā, absolūta miera pavadītai, iegulties sniegā un ļaut pārslām krist sev uz segas.

Un tā es tur biju. naktī. tumsā. viena. ar baltumu un klusumu visapkārt.
un tā vislabāk - negaidīt neko no citiem, bet gan ļauties savām iegribām un sargāt sevi.