2004. gada 30. decembrī man uzdāvināja lielu krājkasīti cūciņ-formātā. toreiz man blakus bija divi mīļi, bet patiesībā pirmo reizi satikti cilvēki, kas aizsāka cūciņas misijas izpildi - mani iepriecināt. Viņi iemeta tajā lapiņas, jo tās uzdevums bija mani uzmundrināt tad, kad man klājas visskumīgāk. redz - mīļcilvēkiem jāsamet lapiņas ar labiem vārdiem, uzmundrinājumiem, un man savukārt stingri tika nokomandēts tās nelasīt bez īpašas vajadzības. visus šos gadus biju cietusies un vienmēr uzskatījusi, ka būs arī grūtāki brīži, līdz kāmēr pat biju aizmirsusi par šīs cūciņas esamību.

2009. gada 10. februāra vēlā naktī cūciņa mazliet apputējusi stāvēja manās rokās. un es viņu uzlauzu. un izlasīju. raudāju, smējos un tik daudz ko atcerējos. un cūciņa savu misiju izpildīja. man ir labi. man ir tik ļoti labi.

citēju:
"Tevi mīl"

un ar to pietiek!