.. pēc sava miera devas, es saņēmu zvanu.. un, jā, jau atkal es devos glābt neglābjamo.. sāk šķist, ka nekas, ko es esmu devusi pasaulei, nedarbojas, tā kļūst tikai par pieraduma sajūtu, tās sāpes, kad Tu redzi, kad tavs mīļcilvēks krīt nebūtībā. es ar visu savu sirdi tur stāvēju un atkal jau ļāvos sitieniem. sāk šķist, ka visa dzīve kopumā ir mēsls un leģendas par sargeņģeļiem ir tikai izdomājums, lai ļautu mums uz kaut mirkli sajusties laimīgiem. un lai vai kā, es savā dzīvoklī esmu viena.. un liekas bezgala neizprotami, ka visas tās asaras, ko esmu noslaucījusi no citu vaigiem, vienmēr un it īpaši šovakar ir aiztecējušas nebūtībā. ne maniem mīļcilvēkiem labāk, ne man. šonakt es pārkāpu savu šīs-nedēļas-mierīgo-apņemšanos un dzinos palīdzēt.. lai atkal galu galā attaptos viena un iznīcināta. nekas nedur vēl vairāk pakrūtē, kā sajūta, ka tu esi lieks uz šīs pasaules. ar visu savu labo sirdi, bezgalīgo optimismu un smiekliem, ar mīļvārdiem un visām dzīves apņēmībām. es stāvu viena un nosalusi, un nezinu, kurā virzienā lūkoties. jo no visām pusēm ir cilvēki, kas aiziet.. bet neviens nenāk. jo vairāk dari labu, jo vairāk iesper. jo vairāk mīli cilvēci, jo vairāk tā pacenšas tevi atstāt vienu un raudošu. es jau teicu - dzīve ir mēsls. Lai gan šo teorēmu es noraidu ikreiz, kad smejos un iepriecinu citus ar savu cirka klaunatrāžas izrādi. mana sargeņģeļa nav. un nekad nav bijis.. citādāk mani līdzcilvēki nebūtu no manis aizgājuši, citādāk mani cilvēki nemirtu, citādāk viņiem nekad nesāpētu. un citādāk, mans sargeņģelis pasargātu mani no vakariem kā šis.

Lūdzu izdari labu darbu-
IZGLĀB MANI

 manī vairs nav ne kripatiņas spēka cīnīties