jāsaņemas un jāpasaka visu, ko domāju

[13:59:56] A saka: jo reizeem vinjsh neku nav aizgaajis...
[14:00:03] A saka: ir liidzaas,bet mees nezinaam..

un atsūtīja man no "Tobago" dziesmu "un tūkstoškārt" ..

"mosties!


es joprojām esmu šeit.
pamosties un padomā par to.
padomā par to.
padomā par to, kāpēc es joprojām esmu šeit..."

Vakardien ar brāli atbraucām uz mājām.
perfekta idille sēžot ar vecākiem naktslampiņas gaismā un runājot par to, kas jauns. līdz vēlai naktij.
un tētis šorīt mani pamodināja ar brokastīm un siltu tēju.
ziniet? gribās atpakaļ bērnību. un novērtēt to, kas man reiz ir bijis.

slima, vairāk nekā slima. mokos.

Tas puisis man kārās kaklā.
skaists, pieklājīgs un es iedzērusi. ļoti iedzērusi
to, ka man ir draugs, draudzene paziņoja jau pašā sākuma, kad kaklā kārās cits viena vakara meitenes meklētājs pie tā paša galdiņa. Bet man nav nepieciešams attaisnot to, kādēļ es saku, ka mani neinteresē. pasaku, ka nebūs un viss.

Un tad, kad mēs gājām prom,viņš mani saķēra aiz rokas un, skatoties ar suņa actiņām, jautāja, kas ir mans draugs.
"Vislieliskākais vīrietis pasaulē!", piemiedzu ar aci un prom biju.

kur ir mana kaķa būtība?

ehh .. International Political Economy eseja uzepta ..
par visām tām kakām uzrakstīts .. Conception of elacticity, total revenue, price ceiling, price floor un tax incidence aprakstīti.
sapakoju vēl rītdienas spāņu valodas pierakstus un eju gulēt.
lai mostos un izturētu vēl rītdienu.

lai ieplūst mūsos visos nakts miers.

un nesalstam!

Kādu cenu es maksāju par to, ka dzīvoju viena?

- mani mājās neviens negaida

Nav atvadu. visi cilvēki ir atrodami. pēc dienām, pēc mēnešiem un pēc gadiem
reiz es atvadījos no Tevis. un pazaudēju. izdzēsu visus tiltus aiz Tevis un sevis. noliku to pēdējo sniegu nebūšanā, kad mājās pārnestā sniega pika izkusa. bet es vienmēr zināju, ka reiz es atkal būšu Tava un mūsu sniega čuksti un slepenie skūpsti atgriezīsies.
es aizmuku, uz citu zemi. es pazaudēju zemi zem kājām, bet iemācījos lidot.

Nav cilvēku, kas bijuši dārgi, bet aizgājuši nebūtībā. viss paliek mūsu atmiņas, bet galvenais - cerībās atkal satikt un vēl kaut uz mirkli sajust to rīta burvību, kad celies un smaidot saki "labrīt". Toreiz es nemācēju Tevi nosargāt. es nemācēju Tavi saukt par savu vismīļāko. toreiz es biju ietiepīga skuķe, kas aizmuka, jo nejutu Tavu klātbūtni.

Ir laiks, kas sadziedē rētas. Bet man laiks zemē, kas mani paverdzināja un iztukšoja, pierādīja man tās stiprās sajūtas, kas slēpās tajos ledus aukstajos sirds nostūros. Jau tad, skatoties zvaigznēs un radot savu pirmo dziesmu, es zināju, ka esam radīti viens otram - kaut vai tikai dienai, kaut vai tikai mēnesim.


Es toreiz solīju vairs nekad nebūt Tava, jo tā sabradātā sirds sāpēja kā vēl nekad. neatbildētās vēstules, sūtītās dziesmas un nakts kliedzieni pēc Tava pieskāriena man maksāja vairāk nekā es spēju panest uz saviem pleciem.
Bet tagad es no nulles atkal esmu uzkāpusi debesīs. Jo es zināju, ka Tu vēl kaut kur esi. ka Tu gaidīsi mani jebkura tukšuma priekšā. Jo es toreiz redzēju, kā Tu staro, kad esam līdzās. es zināju, ka Tu arī jūti.

Tagad es staigāju Tavās čības.
un gribu, lai zini, cik es patiesi jūtos, kad domāju par Tevi
<3

šorīt esmu pamodusies jaunās mājās. beidzot savā vietā! jā, man ir vienistabas rezidence. vienai! pavisam vienai. savām iegribām, kaislībām un vēlmēm.
jāņurcās ārā no gultas, izsmaržojot pēdējo Viņa smaržu. Un jāgaida jauna.
šovakar.

un viņš man pirms miega teica: "es sākšu Tevi mīlēt un Tu pamodīsies"
es zinu, kā viņš to domāja. Bet skan tāpat labi

..un es visu nakti nevarēju aizmigt

"You can take my breath away"

"Kad diena ir galā var nākamo sākt
Tā ir ar tām dienām- kāds iet un kāds nāk
Pulkstenis smilšu
Nekad nekļūs lēnāks
Kopā ir drošāk
Mēs vairs nedrīkstam slēpties ēnā"

Gribu iesieties un piesieties. pārskaitīt to, kas bijis un izdalīt to, kas būs. palaist vaļā to, ko nevajag. un tad, jā, iesieties un piesieties. pie tiem, kas mīļi. un ko nepazaudēt.
man ir cilveks, ko es vēlos saglabāt par visu visvairāk. lai pēc gadiem varētu izvilkt atmiņu kambaros manas domas un parādīt, sakot: "redz, ņurcāmais materiāls, es Tevi mīlu".

Mans visdārgākais cilvēks. Bērnībā man tā arī likās, ka tā tievā meitene ar garo bizi ir mazliet dīvaina un viņai nepatīk citi. Viņa vienmēr spēlējās ar savu lielo taksi (iespējams, ka man viņš tik liels likās, jo pati biju maziņa), kurš savukārt man vienmēr paliks atmiņā ar pārkosto mēli. Jā, mēs vienreiz braucām mašīnā, bet viņš bija pārkodis savu mēli un caur to spraucās viņa zobs. Tā tievā meitene vienmēr skaļi smējās. Bija puiciska un spēlējās ar sava vecakā brāļa draugiem. tāpat kā es. Man šķiet, ka mēs viena otru sākumā mazliet neieredzējām, jo bērni kā jau bērni - nespējām dalīt kopīgos draugus, mantiņas un lielo puišu uzmanību.
Nejautājiet man, kā es iemīlēju šo būtni. Es vairs neatceros, vai tas notika spēlējot paslēpes, princeses, māju vai vienkārši saprotot, ka kopā mēs smējāmies par visu. Tā tievā meitene nogrieza savu garo bizi un nu ir kļuvusi par pievilcīgu sievieti ar augstāko izglītību un vislabestīgako sirdi. Jā, mēs vairs neesam mazas. kopā esam gāzušas kalnus vārdu vistiešākajā nozīmē un stiprinājušas viena otru vienmēr. Ja es būtu vīrietis, es šo būtni jau sen būtu noprecējusi, jo uz pasaules nav labākas matemātiskās formulas, kā viņas rakstura īpašību salikums un mūsu draudzības ķīmija, kas liek smieties 24 stundas diennaktī un būt bērniem, pat ja tas vecums, ja ne aiz kalniem, tad aiz muguras gan.
es varu saraudāties kā mazgadīgs skuķis, kad par daudz es neesmu viņu satikusi. Latvija, pasaule un karjera. tā cilvēki šķiras. Bet mēs paliekam. jo draudzība neizsīkst, ja tu kādu mīli tik ļoti un zini, ka šim cilvēkam pieder otra tavas sirds puse. ka šis cilvēks ir daļa no tevis. saaudzis, ieaudzis, iesakņojies.


(mīļā, stiprinies šajā Tev sāpīgajā laika posmā. es esmu, pat ja tikai telefona vai monitora otrā galā, Tev līdzās vienmēr. Laiks nav šķērslis un attālums ne tik. un ne vecums. es gribu būt saņurcīta veca sievele un ar Tevi sadoties rokās pie jūras un ļaut vējam kustināt mūsu seju vaibstu grumbas. un zināt, ka Tu tepat man vien esi. mans dvēseles biedrs)

man šķiet, ka es vietējiem paliksu atmiņā kā meitene aiz restēm

(man pie darba ir nostūris ar restēm, aiz kura ir mājīgs krēsls, uz kura es pavadu savus vientulības brīžus)

end ai fīīīīīīīīīīīīīīīīl sou gūd!
pamodos no vislabakā sapņa.. savu stundu līdz darbam es visu laiku domāju par to. Un smaidīju. Es redzēju sapnī Tevi. Tavas lūpas mani skūpstīja ar vēl lielāku kaislību, un es zinaju, ka Tavās rokās es palikšu uz ilgu.
Man bija sarkana vējā plīvojoša kleita un basas kājas. Tu biji ietinies segā, un mēs sēdējām pļavas vidū.Es skaitīju pienenes, bet Tu smējies par mani, kad es netiku tālāk par divdesmitdivi. Jo Tu zini manas vājības, un Tu zini, cik ļoti man patīk divi un divi kombinācija. Un, ja būtu pa manam prātam, viss uz pasaules būtu pa divi. Vai divreiz pa divi. vai divi un divi. kā divdesmit divi.

es zinu, ka drīz Tevi satikšu. Aiz Rīgas rūkoņas es jūtu, kā tuvākajās dienās Tu atbrauksi un izkausēsi manu ledusaukstumu ar savu silto smaidu un pavisam, pavisam karsto sirdi.

šorīt un šodien kafijas vietā kakao. sāku laboties un dzīvot labāk.
arī domu ziņā - viss pa plauktiņiem un vēl vairāk - eju prom no šīs darba vietas un meklēju jaunu. un pagaidām cerīgi, apmēram līdzīgi, taču vairāk ar klientiem, normalāka priekšniecība un labāka alga.
kā citādāk? pēc lieliskās nedēļas nogales nespēju saņemties un aprast ar domu, ka viss ir beidzies un es atkal esmu darbā. savā 12 ar pus stundu maratonā. Turklāt lai būtu smacīgāk - saņēmu no priekšnieka vēstuli ar to, kas netiek darīts, ko vajadzētu mainīt utt.. toties zinu, ka esmu darījusi maksimāli daudz un tā nav mana vaina, ka šeit nav klientu. dusma!
bet, nē, ne par to. mans kakao un labās domas manai veselībai.
mana sirds Tev. vēl aizvien. kas sācies, tas nevar izbeigties. viss tikai attīstas zirga joņiem, un es izkūstu ikreiz, kad Tavas lāčuka acis skatās manā virzienā.
čučēt Tev klēpī un ļauties Taviem pieskārieniem. kā Tavi pirksti slīd pār manu punci, kautrīgi uzbīdot džemperi augšup, un kā Tu pieskaries manam vaigam, snīpim, izbrauc cauri matiem. kā noskūpsti lūpas un apķer tik cieši, ka sajūtu, ka dauzās Tavi sirdpuksti. Un ir tik egoistiski patīkami, ka zinu, ka tie pukst tikai man.
tas viss ir zelta vērts.

ēēēnd it fīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīls laik aim seventīīīīīīīīn agēēēēēēēēēēēēn




.. jo pam pa ram un jūtos tā it kā esmu salīmējies mazgadīgs skuķis

paņēmu rokās karstu kafiju bez cukura, tik ļoti rūgtu un melnu (runā, ka tiem, kam salda dzīve, cukurs negaršo. nu lai ta būtu) un izbāzu savu snīpi ārā pa darbā atstāto durvju spraugu. mani pievilināja tas soliņš un pēkšņi kļuva vienalga, vai nāks klients vai nenāks, es gribēju to soliņu, un viņš gribēja mani. izbiedējusi mazo bezpajumtnieku - minču - miegu, es apsēdos saules apspīdētā vietā un rūpīgi iemalkoju karsto kafiju, lai, nedod Dievs, neapdedzinātu jutīgās lūpas. Mirklis bija burvīgs, ar miglainu atmiņu apvīts un skaļiem smiekliem par šī gada cilvēku oriģinalitāti saņemtajās vārda dienas apsveikumu īsziņās.
vienvārdsakot, rīts kā jau rīts. es viena uz soliņa ar kafijas krūzi un smaidu. kā vienmēr.
bet šorīt citādāk.

lieki piebilst, ka pirms divām dienām izsvītrotais cilvēks no manas dzīves ir kļuvis tikai par traucējošu atmiņu un es esmu brīva no sāpēm. lūk, tādēļ šorīt viss ir tik daudz citādāk.

pēc pāris mēnešiem lietuslāses būs pārvērtušās baltās sniega pikās.
jēēēj!

izbīdiet, lūdzu, kāds mākoņus uz rītdienu. rīt par godu savai vārda dienai gribu uzvilkt kleitiņu un saprišināt matus. bet man nav ne lietussarga, ne siltas kleitiņas

Ir 20. augusts. skatos e-pastā un tur paziņojums par izlidošanas laiku un kodiņš, kas jāuzrādā. jā, toreiz, 17. jūlijā, es par pārsteigumu ne tikai citiem, bet arī pati sev atlidoju uz Latviju. Un tas bija vislabākais dzīves spēriens, kas man jebkad ir bijis, jo nekur nav tik labi kā mājās. Nu nebūtu es izturējusi līdz šodienai tajā ellē, nebūtu. Lai mans vārds un uzvārds šodien neparādās čekingā. man nevajag. man ir zelta dzīve mājās!

šorīt pirmo reizi pēc gadiem pie tējas piebēru cukuru.
un izlēju tēju izlietnē.
apsēdos ārā uz soliņa un izsmēlu miljoniem domu no tā tukšpaurīša, kas man uz pleciem. ja ir tik labi te, ja ir kāds, kas par jaunu uzcēlis mani debesīs, ja ir atkalsatikti un par jaunu iemīļoti draugi, tad kā lai saņemas un janvārī aizbrauc mācībās uz Turciju?

kur lai saņemas spēku izdomāt un saprast, kas man dzīvē ir svarīgāks.
karjera vs ģimene

es nevaru aprakstīt to dīvaino baiļu sajūtu, kad vakardien liftā paskatījos uz tēti, pieskāros ar pirkstu galiem pie viņa uz virs auss esošajiem matiem un klusi teicu: "Tēt, Tu esi sirms.."

krāsoju savu krāsojamo gramatiņu un cenšos aizmirsties.
rīts ir briesmīgs. briesmīgāks nevar būt.
drebuļi krata, asinis uzslaucītas, galva griežas. un es te esmu pavisam viena, ne parunāties, ne paraudāt uz pleca.
tādēļ zīmēju mazo žurciņu uz izkrāsoju. krāsu pa krāsai un mēģinu noslēgties, izslēgties. vēl 10 stundas vientulībā un mokās.
bezdarbība, garlaicība kopsummējas un laiks velkas. parunā ar mani

"..ievilkt krustiņu kameras sienā,
gribu būt divi, kas savelkas vienā.."

postponed man atsūtīja dziesmu. Dishwilla - Candleburn. sēžu mierā un svētumā ar klusu dziesmu fonā un knibinu caurpīdīgo nagu laku no nagiem. zinu, ka tas nav skaisti - tā knibināties un šmulēties.bet man gribās paknibināties, pačamdīties un, savelkot lūpiņas, koncentrēties uz kādu procesu. Aizmirsties. Jo tās domas par Tevi mani beidz nost. jā, es lidoju, jā, esmu augstāk par zemi, bet negribu vairāk to baudīt viena pati.prasās Tevi te, man blakus. sačubināties un pieradīt pilnu telpu ar mazām sirsniņām lūk, cik mīļš Tu man esi. mazu sirsniņu mīļš.

Ja man prasītu, kas es esmu, es teiktu, ka nošmulējies bērns, kas aizbēdzis no pusdienlaika snaudas bērnudārzā. Iespējams, ka šis bērns ir šmulis, kas smērē muti smiltiņās (svešās smilšukastēs) un ēd visus ēdienus ņurcīgi, tā it kā lūpa būtu caura un rociņās nesaturēšana.
Varbūt Mērija Popinsa? Jā, es gribu lidot. Ieķerties, pieķerties un aizlidot, jā, es aizvien vēl ticu, ka māku lidot un kādā jaukā dienā mani mūžīgie lecieni no augstiem akmeņiem attaisnosies, un es pacelšos debesīs.
Vai tomēr tā sapņainā bērnības meitene, kas ticēja Bubulim zem gultas un gribēja kļūt par kosmonauti? Ar mūžīgiem dulluma sapņiem un nepiepildāmām cerībām - meitene, kas allaž atradās notikumu epicentrā un dzīvoja kino cienīgu dzīvi. Ar puņķiem, asarām un skaļiem smiekliem. Rozā kleitā, garā bizē un pastalās. Mazā vecāku peka, kas bija pielīdzinama šmulīgajam bērnam, kas allaž aizlaidās no miega, un tomēr ar jau degošu ideju par dzīvi un tālejošiem mērķiem.
Visbeidzot - vai varbūt es esmu jau pieaugusi sieviete, kas apzinās savu vērtību, iegūst savu vēlamo un tajā pašā laikā spēj kaislīgi mīlēt? uguņaina dāma ar mulsinošu acu skatienu, liegām kustībām un karjeristes plāniem? šī sieviete nav muļķe. un nebūs.
Un tomēr es teiktu, ka es esmu Sniedze. meitene ar sniegu uz lūpām un mainīgu dabu. sirsnīguma iemiesojums un maita, ar bērna smiekliem un pieaugušā asarām, ar labsirdīgu devumu un grēka asinīm starp pirkstu locītavām, mīlēta un nīsta, glāstīta un sista. es.

"I've learned that waiting is the most difficult bit, and I want to get used to the feeling, knowing that you're with me, even when you're not by my side."
/Paulo Coelho - 11 minutes/

Labrīt!

šorīt man dīvains rīts. kāpēc dīvains? jo patika.
šorīt es nebiju kā visus citus rītus pikta par modinātāja zvanu plkst. 6:00, šorīt es klusi pamodos viena dzīvoklī, uztaisīju rīta kafiju un atvēru vaļā devītā stāva logu un apsēdos uz palodzes, izkarinot pa logu ārā kājas. tā es tur sēdēju, izmantojot palodzi par soliņu un klausījos dziesmu, kas tagad man vienmēr asociēsies ar rītu burvīgumu. (Cyndi Lauper - True Colors)
Nu goda vārds, apriebies bija mosties reizē ar sauli un nākt mājās daudz pēc saules rieta, guļot tikai pāris stundas un strādājot t.i. darot neko, jo darbs dīvains un garlaicīgs. Jā, jo spītība neļauj no vecākiem lūgt naudu, lai samaksātu par dzīvokli, ja apsolīju, ka pati maksāšu, tad maksāšu. Esmu, nu esmu vecāku mazā meitiņa, bet nu lai mīl mani, nevis dod naudu. Bērnībā mani palutināja, tagad uzsūcu visus dzīves spērienus, kā švamme uzsūc ūdeni. jo gribās. gribās stiprināties un izdzīvot, nevis paļauties uz citiem, kas bezdibeņa malā varētu padot roku. un ja nu nepadot?
tādēļ, lūk, es šorīt pa ceļam uz darbu gāju pirmo reizi smaidīdama. un to, ka rīts ir pelēks es pamanīju tikai tad, kad to SWH ēterā pateica Egons.
Sauli man, sauli Jums. Lai jauka diena! Un atcerieties, ka viss slepjas attieksmē. Uzlieciet austiņās jautras dziesmas, sabiedējiet sētniekus ar savu dziedašanu un izbaudiet pat drūmumu. Jo, ja sirds lēkā no priekiem, tad nekas nespēj stāties ceļā.

"jupejiigaa flys"
Ar cieņu-
Linda

esiet sveicinātas galvassāpes un asinis izlietnē

-Vai Tu jau dodies prom? - kluss čuksts noskanēja no saņurcītā palaga ievīstīta ķermeņa
-Jā, man ir jaiet.
-paliec...
-nevaru!
-man Tevi vajag.
-un man Tevi vajadzēs vienmēr. - viņa pasmaidīja un aizvēra durvis.

***

neīsti īsta saruna no sapņa
ar nomestām bruņām un aizsargmaskam viņa stāv visu priekšā un atkal ir ievainojama. Taču zina, ka nav par ko baidīties.

Labrīt.
Viņa ir pamodusies un priecīga.
Un neviens nenozags šoreiz viņas laimi.
viņa saspurosies, beidzot nometīs nost tās liekās bruņas un atvērsies.
pilna gribasspēka un drosmes, viņa ies cīņā.
un nosargās.
jo šādi cilveki un notikumi notiek tikai reizi mūžā.

sirsniņ

kas to būtu domājis, ka es ta paņemšu un atbrauksu uz Latviju .. un satikšu Tevi .. nē, sanāk teikt, ka ATKAL satikšu Tevi un mēģināšu noticēt, ka lietas un cilvēki mainās, jo apstākļi virzās ja ne mums līdzi, tad pa priekšu gan ..
šorīts ar visu reibstošo galvu ir ar mazlietotu burvību apvīts. jo šāda veida burvību es neesmu vēl ne redzējusi, ne jutusi, ne lietojusi.
tādēļ, jo ir ideālāk par sapņiem. Tu esi mans. Tu beidzot esi mans ..

Viņa klaiņoja pa Vecrīgas ielām un ar skumjām acīm ķēra sniegpārslas, kas krita matos un plaukstās it kā cenzdamās uzrunāt viņas sāpošās domas.
Kājas neklausīja, jo tās bija kļuvušas aukstas no nu jau ieilgušās pastaigas, cenšoties rast atbildes uz jautājumiem. Katra mazā ieliņa iezīmējās ar jaunu jautājumu, kas savukārt nozīmēja simtiem mazu asaru lāšu uz krustojumu stūriem par to, ka atbilžu nekur nebija.
Bezspēkā viņa iegūlās sniegā, ļaudama aukstumam vēl vairāk izskriet cauri ķermenim. Salstošais ķermenis iegūla sniega gultā, un viņa aizvēra acis cerībā, ka nepamodīsies. Tomēr muļķīgi bija iedomāties, ka cilvēki var aizmigt mūžīgā miegā ikreiz, kad to vēlas. Tik pat muļķīgi bija cerēt, ka kādā no sniegpārslām iezīmēsies eņģelis un viņas gaidīšana būs rimusies.
Saniknota par cilvēku uzbāzību viņas vientulības brīdī ar sniegu, viņa piecēlās kājās, noskurinājās un palūkojās uz vietu, kur bija mēģinājusi izbeigties. Tur tagad iezīmējās sniega eņģeļa forma, kas laternas gaismā un īpašajā Vecrīgas noskaņā izskatījās pavisam īsta.
Viņa apsēdās uz soliņa iepretim un pārsteigumā raudzījās negaidītajā iznākumā. Vai domas spēj transformēties realitātē? Vai domājot mēs paši piepildām apkārtni ar saviem sapņiem, neapzināti piepildot visslēptākos sapņus?
Taču atbildēm uz mūžīgajiem jautājumiem viņai šobrīd trūka spēka. Mirklī, kad vairs nebija asaru, ko raudāt, viņa sajutās vēl sliktāk.
Jo eņģelis neatdzīvojās.
Tikai sniegs rotaļājās viņas matos, un saņurcītā sniega pika burzījās vēl vairāk no viņas vienas rokas otrā.
Mājup ejot viņa iemeta naudiņu ikkatram uz ielas sastaptajam Lūdzējam, bet nesajutās ne par gramu labāk. Bet piku viņa ienesa istabā.
Vēl vakar pika tur bija, bet šorīt pamostoties viņa ieraudzīja slapju tukšumu.

Man viņa ir varone. Man viņa ir spēks. Ne katrs uzdrīkstas gulēt sniegā un saprast, ka pasaules zem kājām vairs nav, ka viss prieks pazūd līdz ar sniega izkušanu un saprašanu un ka eņģeļi nekad neatdzīvojas.

mm. labrīt. kluss čuksts un esmu atkal smaida pārbagātībā.

Tik sen nedzirdēta dziesma. Un es savā bezdarbībā, goda vārds, paņēmu slotu un uzdancoju ar to vienu lēno deju. Enrique Iglesias - Hero. romantika un miers.

paņem mani aiz rokas un nolaupi jau šodien.

Help, I have done it again
I have been here many times before
Hurt myself again today
And, the worst part is there's no-one else to blame

Be my friend
Hold me, wrap me up
Unfold me
I am small
and needy
Warm me up
And breathe me

Ouch I have lost myself again
Lost myself and I am nowhere to be found,
Yeah I think that I might break
Lost myself again and I feel unsafe

Be my friend
Hold me, wrap me up
Unfold me
I am small
and needy
Warm me up
And breathe me

Viņš izelpoja pēdējos cigarešu dūmus, bet viņa acis vēl aiz vien uzkavējās pie meitenes ķermeņa, kas nu jau bija pārsimtmetru attālumā. Viņa gāja lēnām un graciozi, it kā zem kājām nebūtu zemes, jā, viņa it kā lidoja. Vējš pūta viņas matus no vienas puses uz otru, kā arī atsedza kājas, spēlējoties ar svārkiem. Jau no pirmās minūtes, kad viņi tikās, viņš juta neizmērojamu kņudoņu, kad viņa viņu uzlūkoja. Viņš zināja, ka viņa ir eņģelis. Eņģelis, kas atnāca mirklī, kad par vienīgo glābiņu bija kļuvis alus draugu kompānijā. Viņa atnāca un apgrieza visu kājām gaisā - meitene, kas nu aizgāja, bija slepena smaida iemesls, vēdera taureņu pavēlniece un nedēļas nogaļu glabēja.
Kad Eņģelis aizgāja aiz mājas stūra un kļuva neredzama, viņš nolaida acis, uzlūkoja cigaretes izsmēķi un klusi noteikdams "katram ir sava aizraušanās, Tu esi manējā" iesēdās atpakaļ mašīnā.
Eņģelis vairs neatgriezīšoties. Viņa ausīs vēl joprojām skanēja viņas pēdējie vārdi: "Mēs mākam priecāties par dzīvi. Mēs mākam viens otru mazliet dievināt. Bet mēs nemākam nosargāt to, kas mūs darījis laimīgus. Mums katram ir savs ceļš, pa kuru iet - Tev ir ceļš, kas ved Tevi atpakaļ, pie citām atmiņām un citos apskāvienos, man ir ceļš, kas mani ved uz brīvību, un man ir jāiet...".
Viņš paskatījās uz tukšo mājas stūri, tad uz plaukstu, kurā vēl tikko bija bijusi viņas roka. Viņš uzrakstīja īsziņu : "zini? man reizēm šķiet, ka Tu esi mans nepiepildītais sapnis." un nenosūtīja to.
-----------------------------------------------------------------------------------
ļaujiet sapņiem reizēm nepiepildīties. ļaujieties viens otram būt neizsmelta jūra, neizlasīta grāmata un nenoskrieta jūdze. Ļaujiet viens otram palikt atmiņā ar pēdējo roku pieskārienu, ar pēdējo skūpstu, kūstot sniegam, un pavisam pēdējo acu skatienu atvadoties.

Vakar man tas tik lieliski izdevās - es aizdzinu projām pat vismazākās domas par Tevi un jutos neizsakāmi brīvi, jo nebija šo ilgu un stundu skaitīšanas līdz mirklim, kad atkal Tevi satikšu.. es vakar nodzīvoju SAVU dienu, ar smiekliem un sarunām, un bez domām par Tevi.
Taču šorīt pamodos ar dīvainu kņudoņu vēderā. Ar milzīgu smaidu. un kliedzošām lūpām. Es sailgojos jau 5:30 no rita pēc Tevis kā maz bērns ilgojas pēc sava smilšukastē atstātā lāčuka. Un man no tā nav sliktāk. šis ir viens no tiem rītiem, kad domas par Tevi atkal paceļ augstāk par zemi un es aizlidoju.

šoreiz es nejūtu, šoreiz es zinu un redzu, kā nebūtība ir pietuvojusies manu durvju priekšā. šoreiz šaja visā prāta un aizsargmūru bija tik daudz, ka tagad es skaidri un gaiši redzu Tevi nebūšanas priekšā. Bez vārdiem, ar sajūtām mēs šo brīdi abi saprotam un ļaujamies. Lai paliek kā bijis. Lai novīst pēdējais kaislību zieds un ļausimies pazust viens otram.
Man Tevis trūks. Es vēl un vēl atskatīšos, vai Tu kaut kur man neseko. Bet tas arī viss.


Tukšiem vārdiem un darbiem nepieķeros. Zinu, ka tas, kas bija starp mums bija vairāk nekā pa īstam, taču tieši tāpat šis "vairāk nekā pa īstam" bija skaists ziepju burbulis, kas pārsprāga vienkāršā klusumā un saprašanā.

attā

pussažuvušie vārdi. tie kādreiz bija tik mitri no bailēm un asarām, ka ikpalaikam uzmetās baisi, iedomājoties par pelēko mākoņu tuvošanos. pussažuvušie vārdi nu jau ir puskaltušie vārdi. ar grumbuļainu maliņu, brūnu nokrāsu un dīvainu vecuma sastāvējušos smaku.
slikti dzīvojam - mašīnu mājas priekšā vairs nav kur nolikt, citu četrrataino pārbagātības dēļ. jāuzliek kapuce uz galvas, lai radītu ilūziju "netuvojies, nenāc man klāt. es kožu." Bet laiks un attālums spēlē paši savu lomu cilvēku savstarpējās attiecībās un laimē.
pussažuvuši puskaltušie vārdi nevar rimties necilvēcības pārbagātībā. šķiet, ka jāsāk pierakstīt ikkatrs vārds, kas kaut uz pusi ir smaida vērts. bet varbūt visi pasaules vārdi ir puskaltuši un īstā vērtība slēpjas klusumā?
pieglausties, apvīt rokas apkārt un klusēt. nē, ik pa laikam iekunkstēties laimes pārbagātībā, kad pār tavu muguru slīd maiga roka, it kā teikdama "viss būs labi, kušš".
es nevēlos vairs runāt. nevēlos rakstīt. vēlos just un klusēt. tās ir kļuvušas nejauši par dzīves galvenajām vērtībām. Skrienot rutinā, dzenoties pakaļ karjerai vai pukstot par miega badu, nejauši nākas aizmirst to ideālo sajūtu, kad esi pie loga .. pavisam neaizsargāts. gan naktī, kad acīs spēlējas zvaigžnu atspīdums, gan dienā, kad, tuvojoties pavasarim, saule iespīd sejā, bet matos spēlējas vēja dziesma.
tādos brīžos tu izdzer pēdējo kakao pilienu no krūzes ar govi uz tās un mēģini izprast savādo lietu kārtību. ir ēzelis, kas nomira badā, jo nespēja izvēlēties starp divām vienādām siena kaudzēm, no kurām ēst. un ir cilvēki, kas nomirst mīlestības badā, nespēdami pavilkt savu prātu līdzi sirdij.



pamet gaisā kūleni. paklusē kāda apskāvienos. un pavadi dienu ar taureņiem vēderā.
Un tā būs Tava dzīvesprieka atslēga.

Man patiik StarFM.
vinji ik palaikam speelee skaistaako dziesmu pasaulee.
muusu pirmo deju
Gain Fast - Smaids
..
jo mees neesam paaris. muus nesasien norunas. muus vieno SMAIDS.

mans
Tavs
muusu
SMAIDS

Un Tu te esi. Miiljsh laachuks, kas maigi un ruupiigi pirms divaam dienaam skuupstiija man kaklu, sekojot ar aciim liidzi ikkatrai savu luupu novietoshanas vietai. Shis mirklis man vienmeer paliks atminjaa, jo tikai Tu esi mani taa skuupstiijis absoluutaa klusumaa un mieraa. Liidz bezgaliibai un veel vairaak es biju laimiiga Tavaas rokaas, jo dievinaaju to mirklja vaajumu un burviibu - starp mums viss veel ir tik tiirs un nesamaakslots. Nav par ko izlikties, nav par ko melot. Mees neesam kopaa un neesam arii shkjirti, mees neesam sasaistiiti, bet Tu zini un es redzu, kaa mees starojam viens otra klaatbuutnee. Kaa tikko modies pukjes zieds - veel gramstaas peec saules stara, bet jau juut, kaa saule silda.
Es juutu Tevi vairaak nekaa gribeetu. Es Tevi te juutu un klusi smaidu. Jo Tu mani paceeli augstaak par zemi. Daudz augstaak.