šorīt un šodien kafijas vietā kakao. sāku laboties un dzīvot labāk.
arī domu ziņā - viss pa plauktiņiem un vēl vairāk - eju prom no šīs darba vietas un meklēju jaunu. un pagaidām cerīgi, apmēram līdzīgi, taču vairāk ar klientiem, normalāka priekšniecība un labāka alga.
kā citādāk? pēc lieliskās nedēļas nogales nespēju saņemties un aprast ar domu, ka viss ir beidzies un es atkal esmu darbā. savā 12 ar pus stundu maratonā. Turklāt lai būtu smacīgāk - saņēmu no priekšnieka vēstuli ar to, kas netiek darīts, ko vajadzētu mainīt utt.. toties zinu, ka esmu darījusi maksimāli daudz un tā nav mana vaina, ka šeit nav klientu. dusma!
bet, nē, ne par to. mans kakao un labās domas manai veselībai.
mana sirds Tev. vēl aizvien. kas sācies, tas nevar izbeigties. viss tikai attīstas zirga joņiem, un es izkūstu ikreiz, kad Tavas lāčuka acis skatās manā virzienā.
čučēt Tev klēpī un ļauties Taviem pieskārieniem. kā Tavi pirksti slīd pār manu punci, kautrīgi uzbīdot džemperi augšup, un kā Tu pieskaries manam vaigam, snīpim, izbrauc cauri matiem. kā noskūpsti lūpas un apķer tik cieši, ka sajūtu, ka dauzās Tavi sirdpuksti. Un ir tik egoistiski patīkami, ka zinu, ka tie pukst tikai man.
tas viss ir zelta vērts.