pussažuvušie vārdi. tie kādreiz bija tik mitri no bailēm un asarām, ka ikpalaikam uzmetās baisi, iedomājoties par pelēko mākoņu tuvošanos. pussažuvušie vārdi nu jau ir puskaltušie vārdi. ar grumbuļainu maliņu, brūnu nokrāsu un dīvainu vecuma sastāvējušos smaku.
slikti dzīvojam - mašīnu mājas priekšā vairs nav kur nolikt, citu četrrataino pārbagātības dēļ. jāuzliek kapuce uz galvas, lai radītu ilūziju "netuvojies, nenāc man klāt. es kožu." Bet laiks un attālums spēlē paši savu lomu cilvēku savstarpējās attiecībās un laimē.
pussažuvuši puskaltušie vārdi nevar rimties necilvēcības pārbagātībā. šķiet, ka jāsāk pierakstīt ikkatrs vārds, kas kaut uz pusi ir smaida vērts. bet varbūt visi pasaules vārdi ir puskaltuši un īstā vērtība slēpjas klusumā?
pieglausties, apvīt rokas apkārt un klusēt. nē, ik pa laikam iekunkstēties laimes pārbagātībā, kad pār tavu muguru slīd maiga roka, it kā teikdama "viss būs labi, kušš".
es nevēlos vairs runāt. nevēlos rakstīt. vēlos just un klusēt. tās ir kļuvušas nejauši par dzīves galvenajām vērtībām. Skrienot rutinā, dzenoties pakaļ karjerai vai pukstot par miega badu, nejauši nākas aizmirst to ideālo sajūtu, kad esi pie loga .. pavisam neaizsargāts. gan naktī, kad acīs spēlējas zvaigžnu atspīdums, gan dienā, kad, tuvojoties pavasarim, saule iespīd sejā, bet matos spēlējas vēja dziesma.
tādos brīžos tu izdzer pēdējo kakao pilienu no krūzes ar govi uz tās un mēģini izprast savādo lietu kārtību. ir ēzelis, kas nomira badā, jo nespēja izvēlēties starp divām vienādām siena kaudzēm, no kurām ēst. un ir cilvēki, kas nomirst mīlestības badā, nespēdami pavilkt savu prātu līdzi sirdij.
pamet gaisā kūleni. paklusē kāda apskāvienos. un pavadi dienu ar taureņiem vēderā.
Un tā būs Tava dzīvesprieka atslēga.
auksti čuksti - Komentāri
Saziemota Linda (sniedze) wrote 4. Augusts 2008, 18:29