"Kad diena ir galā var nākamo sākt
Tā ir ar tām dienām- kāds iet un kāds nāk
Pulkstenis smilšu
Nekad nekļūs lēnāks
Kopā ir drošāk
Mēs vairs nedrīkstam slēpties ēnā"

Gribu iesieties un piesieties. pārskaitīt to, kas bijis un izdalīt to, kas būs. palaist vaļā to, ko nevajag. un tad, jā, iesieties un piesieties. pie tiem, kas mīļi. un ko nepazaudēt.
man ir cilveks, ko es vēlos saglabāt par visu visvairāk. lai pēc gadiem varētu izvilkt atmiņu kambaros manas domas un parādīt, sakot: "redz, ņurcāmais materiāls, es Tevi mīlu".

Mans visdārgākais cilvēks. Bērnībā man tā arī likās, ka tā tievā meitene ar garo bizi ir mazliet dīvaina un viņai nepatīk citi. Viņa vienmēr spēlējās ar savu lielo taksi (iespējams, ka man viņš tik liels likās, jo pati biju maziņa), kurš savukārt man vienmēr paliks atmiņā ar pārkosto mēli. Jā, mēs vienreiz braucām mašīnā, bet viņš bija pārkodis savu mēli un caur to spraucās viņa zobs. Tā tievā meitene vienmēr skaļi smējās. Bija puiciska un spēlējās ar sava vecakā brāļa draugiem. tāpat kā es. Man šķiet, ka mēs viena otru sākumā mazliet neieredzējām, jo bērni kā jau bērni - nespējām dalīt kopīgos draugus, mantiņas un lielo puišu uzmanību.
Nejautājiet man, kā es iemīlēju šo būtni. Es vairs neatceros, vai tas notika spēlējot paslēpes, princeses, māju vai vienkārši saprotot, ka kopā mēs smējāmies par visu. Tā tievā meitene nogrieza savu garo bizi un nu ir kļuvusi par pievilcīgu sievieti ar augstāko izglītību un vislabestīgako sirdi. Jā, mēs vairs neesam mazas. kopā esam gāzušas kalnus vārdu vistiešākajā nozīmē un stiprinājušas viena otru vienmēr. Ja es būtu vīrietis, es šo būtni jau sen būtu noprecējusi, jo uz pasaules nav labākas matemātiskās formulas, kā viņas rakstura īpašību salikums un mūsu draudzības ķīmija, kas liek smieties 24 stundas diennaktī un būt bērniem, pat ja tas vecums, ja ne aiz kalniem, tad aiz muguras gan.
es varu saraudāties kā mazgadīgs skuķis, kad par daudz es neesmu viņu satikusi. Latvija, pasaule un karjera. tā cilvēki šķiras. Bet mēs paliekam. jo draudzība neizsīkst, ja tu kādu mīli tik ļoti un zini, ka šim cilvēkam pieder otra tavas sirds puse. ka šis cilvēks ir daļa no tevis. saaudzis, ieaudzis, iesakņojies.


(mīļā, stiprinies šajā Tev sāpīgajā laika posmā. es esmu, pat ja tikai telefona vai monitora otrā galā, Tev līdzās vienmēr. Laiks nav šķērslis un attālums ne tik. un ne vecums. es gribu būt saņurcīta veca sievele un ar Tevi sadoties rokās pie jūras un ļaut vējam kustināt mūsu seju vaibstu grumbas. un zināt, ka Tu tepat man vien esi. mans dvēseles biedrs)