paņēmu rokās karstu kafiju bez cukura, tik ļoti rūgtu un melnu (runā, ka tiem, kam salda dzīve, cukurs negaršo. nu lai ta būtu) un izbāzu savu snīpi ārā pa darbā atstāto durvju spraugu. mani pievilināja tas soliņš un pēkšņi kļuva vienalga, vai nāks klients vai nenāks, es gribēju to soliņu, un viņš gribēja mani. izbiedējusi mazo bezpajumtnieku - minču - miegu, es apsēdos saules apspīdētā vietā un rūpīgi iemalkoju karsto kafiju, lai, nedod Dievs, neapdedzinātu jutīgās lūpas. Mirklis bija burvīgs, ar miglainu atmiņu apvīts un skaļiem smiekliem par šī gada cilvēku oriģinalitāti saņemtajās vārda dienas apsveikumu īsziņās.
vienvārdsakot, rīts kā jau rīts. es viena uz soliņa ar kafijas krūzi un smaidu. kā vienmēr.
bet šorīt citādāk.

lieki piebilst, ka pirms divām dienām izsvītrotais cilvēks no manas dzīves ir kļuvis tikai par traucējošu atmiņu un es esmu brīva no sāpēm. lūk, tādēļ šorīt viss ir tik daudz citādāk.