Galu galā mamma ieraudzīja asiņaino kabatlakatiņu. es nesavaldījos un pateicu, lai liek man mieru, ka pati tikšu ar visu galā. Protams, ka vārdi "Tā nav tikai Tava problēma, Linduci" man likās mīļi. bet tas viss beidzās ar manām un vecāku asarām. Mamma raudāja par asinīm, tētis par to, ka es sakliedzos un pateicu, lai visi liek man mieru. Es? es aizraudājos par savu spītību un šodienas sajūtu, ka neesmu tik laimīga, kā pati sevi iztēlojos. Visgrūtāk ir atzīt sev pašai, ka situāciju nekontrolēju un viss slīd ārā no rokām. Un šeit es runāju par to salauzto sirdi manī, kas iespārdīta kaktā.
Pfu! kā es gribu, lai tas viss ātrāk beidzas!