Ļoti dziļi un emocionāli. Ne visi atļaujas tā atklāties...

Šķiet, kaut kādā līmenī klabe šobrīd aizvieto terapiju. Paldies, ka pieklauvēji. :)

Ar to arī atšķiras varoņsāga no traģēdijas - ar apkārtējo palīdzības esamību vai nē. Ciešanas ir vienmēr :). Bet Tavs stāsts nav traģēdija, tas ir piedzimšanas stāsts.

Skaisti pateici, un nekad nebiju ko tādu dzirdējusi. Man no draudzenes baltu filoloģijas laikiem bija radies iespaids, ka viss atkarīgs no likteņa determinācijas! :D Jebkurā gadījumā - jauki bija šo dzirdēt, paldies!

Es jau kaut kādā padsmitnieka vecumā nezkāpēc visiem teicu, ka man nav dzimšanas dienas, jo vēl joprojām lēnām dzimstu. Tu arī :).
Labi ieklabināts. Mani aizķēra vieta par to, ka spēj ar savi sazināties pietiekami labi, lai laikus tiem randiņpuikām pateiktu - miers. Laikus tādā ziņā, ka šiem nebija pārāk daudz laika pieķerties, sadomāties un arvien stiprāk aplauzties pie Tava "visu labu". Man nesen tā bija...cilvēks gribēja randiņot un kādu glītu brīdi tie vairs nebija tikai randiņi. Bija vairāk. Un tad cilvēkam tie Tavi 120 grādi un srop un viau labu...:)). Es ar tāāāādu inerci aizlidoju uz priekšu....:). Un nav ko un par ko vainot :), bet sajūta vnk traka. Lasu Tavējo un redzu, ka var citadāk.
Un tinderis ir kruts lakmusiņš. Tiešām glīts. Iegāju un sapratu šo to no kā jūtos. Daudz matchu, nevienas paša uzsāktas sarunas un "no date" mood. Sēžu un lēnām piņķerēju sataisītos attachmemtus vaļā. Bet par to jau man savs teksts būtu jābīda.

Wow, cik interesanti un skaisti par to dzimšanas dienu pateici! Es nekad īsti nebiju to varējusi līdz galam noformulēt, bet Tev visai trāpīgi sanāca. Mēdzu domāt, ka daudzi citi cilvēki šķiet tādi +/- nokomplektēti, bet es vēl aizvien lasu kopā detaļas un neesmu pabeigta. Vai arī līdzīgi puzlei - lielākajai daļai cilvēku ir vairums gabaliņu, liela daļa pa vietām, bet kāds moš nozaudēts vai nepareizi ielikts. Man tikai tikko var sākt nojaust bildi! :D

Ļoti labi saprotu arī aizlidošanu, par ko Tu runā. Es parasti lidoju līdzi cilvēkiem, jau esmu izsapņojusi, cik forši viss būs, un tad vēl tas cilvēks kļuvis tik mīļš un rūp, ka ir divtik nepatīkami. Ja tā nebūtu, varbùt tā stop sajūta arī nebūtu attīstījusies.

Man pāris cilvēki ieteica tos čaļus ghostot, jo tā tagad darot un tas esot normāli. Bija tik forši tā nedarīt un rīkoties atbilstoši sirdsapziņai! :)

Par Tavu šķetināšanos es ļoti labprāt palasītu! Paldies Tev.

es arī rakstu. tikai laikam ne publiski par šo.

Tu tik mierìgi raksti par tàdàm sausmìgàm lietàm,kas,izràdàs, bijusi tava bèrnìba. Nu tad ar pieaugšanu! Un raksti vèl!

Paldies Tev! :) Nezinu, vai tas ir nojaušams, bet šis man ļoti daudz nozīmē un palīdz. Gan rakstīšana, gan tas, ka kāds izlasa un dalās arī ar gabaliņu sevis.

Tu sevi sodi par to, ko Tev nodarīja vecāki, jo uzskati, ka problēmas cēlonis ir/bija Tevī, bet tā nav tiesa - tur nav Tavas vainas, necik. Un arī Tavi vecāki, es domāju, nav tur vainīgi - arī viņi bija savas audzināšanas un ārēju apstākļu upuri, droši vien tikpat nelaimīgi kā Tu. Man liekas, nelaimīga bērnība ir kā slimība vai lietusgāzes - neviens nav vainīgs un atbildīgs, ka tādas lietas pasaulē notiek, un labākais, ko tur var darīt, ir iespēju robežās rūpēties par sevi un turēt pie rokas lietussargu.

Man nešķiet, ka sevi sodu, vismaz apzināti nē.

Arī savus vecākus ar laiku saprotu aizvien labāk un nosodu aizvien mazāk, jo saprotu, ka katrs operējam ar tiem resursiem un bagāžu, kāda mums ir.

Manuprāt, vainot tik tiešām nevajag. Tomēr par to atbildību līdz galam nepiekrītu. Ja nevienam nekad nebūtu jāuzņemas atbildība, vai tas nenozīmētu arī to, ka mums vispār nevar būt nekādas kontroles un izvēles par to, ko darām? Manuprāt, atbildība ir lēmums un treniņš reizē. Es gribu palikt par cilvēku, kurš ir rūpīgs, tāpēc domāju, kā varu sev apkārtējiem atvieglot un padarīt patīkamāku ikdienu. Tas ir apzināts, darbietilpīgs procesa, kuru es varētu neuzņemties. Viss nav tik vienkārši, bet kaut kur ir robeža starp izvēli un likteni/apstākļiem, un turpat, manuprāt, ir arī atbildības robeža.

vaina(ošana) un atbildība esot veinas medaļas divas puses. t.i. var vainot par to, ka kāds neuzņēmās atbildību, var justies vainīgs līdz uzņemas atbildību un tā racionāli apskatās kādēļ kas notika. es par šo daudz domāju

bet par to saprašanu un nosodīšanu/nenosodīšanu nav tik vienkārši. jā, viņiem nebija resursu, viņiem bija bagāža un tomēr. tas viss drīkst būt, drīkst būt arī emocijas, tomēr ir pieņemami veidi kā to visu dabūt ārā. un tā ir pieaugušo atbildība

vairāk neko sakarīgu nevaru pateikt, mani satrieca?uzšķērda?sirdi salauza? tavs ieraksts.
un ļoti spēcīgi par tām laipiņām. un man šķiet ka arī šis tavs ieraksts ir tāda laipiņa

Paldies par komentāru, tas mani kaut kā sasildīja.:)

Ir forši dalīties domās un domāt kopā, it īpaši par tik sarežģītām tēmām. Es Tev piekrītu par to pieaugušo atbildību. Bet ko darīt, ja vecāks tā īsti nekad nav bijis veccāka lomā, un viss bijis apgriesti? Šis kļūst vēl piņķerīgāk, kad gan bērni, gan vecāki pieauguši. Mamma šobrīd, piemēram, vēl aizvien izturas kā manipulējošs, upura lomu principiāli ieņēmis bērns, nemitīgi žēlojas, piemin nāvi, savus upurus mūsu labā un mūsu "neizprotami, nepelnīti" negatīvo attieksmi. Mēs pašlaik it kā esam pieauguši, bet nespējam kā pieaugušie bērni arī no savas puses komunicēt atbildīgi. Ik pa laikam uzsprāgstam, kad viņa emocionāli spīdzina kādu no mums, pieprasa neiespējamas lietas vai, jāsaka godīgi, reizēm vienkārši par neko, jo nav spēka vairāk ar viņu komunicēt. No vienas puses, es nevarētu citādi. No otras - vai arī tā nav tāda pati atbildības nostumšana grūtās bērnības dēļ? Vai var attaisnot nekrietnu izturēšanos pret citiem, kuri, piemēram, nemaz nesaprot, kas ir pieaugušā un bērna lomas?

ja es nevaru saprast kas ir vai nav o.k., es iedomājos kā būtu ja tajā pašā situācijā būtu cits cilvēks. ieliec tur, piemēram, savu māsu/brāli/draudzeni vai ja vēl nevar saprast - pilnīgi svešu cilvēku. nu ir mākslas filma, tur ar varoni notiek tā un tad citreiz uzreiz kristālskaidrs vai tas ir piedodams vai galīgi nav o.k.

viena lieta ir nesaprast lomas. ir civlēki kas nesaprot un kuļas un kaut kā tā - viduvēji izpeld bez izcilībām bet arī bez dzīves čakarēšanas saviem bērniem. tasir es domāju ka pieņemt to 'man bija grūta bērnība' nav viegli, bet tas nav tas pats kā 'bučojiet man kājas, jo MAN bija grūta bērnība un tagad man viss pienākas'.

t.i. es domāju, ka tev nekas nav jādara. varbūt jāpieņam, ja vari, bet drīkst arī nepieņemt. un komunicēt atbildōigi būtu forši, bet dzīvē tas ne vienmēr ir iespējams. t.i. pieklājīgi ir viena lieta, bet tev ir arī tiesības novilkt robežas, tev ir tiesības nekontaktēties un galu galā, tev ir tiesības pateikt vārdos to, kas notika un nebija o.k. pie katra teksta par upuriem, kas nesti likt pretī 'varbūt nesi arī, to es neatceros, es no savas bērnības atceros dokumentālu faktu x'.

jo nu manipulācijām ir šausmīgi grūti pretoties, bet ja cilvēks saprot, ka tas nestrādā, nu tad mazāk laika pavada cenšoties. tas ir grūti, bet tas ir iespējams. par šito diezgan labi bija Panda Sarunās par laimi. es vairs neateceros kas tieši, bet man patika, tā ar humoru un lietišķi

Paldies Tev, es šo izmantošu atbildīgas komunikācijas stratēģijas izveidei. Galvenokārt atbildīgas pret sevi - lai pati sev neattaisnoju nepieņemamu uzvedību, saindējot savu dvēseli, un lai būtu vieglāk dzīvot. :)

Tevi nudien var pat mazliet apbrīnot un cienīt par sasniegto.

Izskatās, ka tavi vecāki vienkārši nav bijuši tev gatavi. Viņi varbūt ir bijuši gatavi kādam izsapņotam bērna tēlam, kuram nav sakara ar īstenību, bet ne reālam cilvēkam ar reālām vajadzībām. Un tad viņi nav sapratuši, ko ar tevi darīt. Droši vien vēl tagad nesaprot. Tā gadās.

No bērna, no pusaudža pozīcijas tas ir traģiski. Es nezinu, vai ko tādu var piedot. Droši vien tādu situāciju var atrisināt, bērnam attiecībā pret vecākiem ieņemot stingrā pieaugušā nostāju. Tāpēc, ka tie divi vienkārši nav pieauguši un vismaz vienu pieaugušo vajag, ja grib kaut kā nonākt pie vismaz kaut cik cieņpilnām attiecībām. Bet vai vispār to vajag darīt? Vai tur vispār var būt kaut kas normāls? Es nezinu. No vienas puses varbūt vienkāršāk un pareizāk ir samierināties ar savām nejaukajām jūtām pret vecākiem. Galu galā tās ir absolūti pamatotas. No otras – neko nedarīt ir padošanās, ar ko arī var būt ļoti grūti samierināties. Tie tomēr ir vecāki.

Kā tagad ir tavai jaunākajai māsai / brālim?

"Izskatās, ka tavi vecāki vienkārši nav bijuši tev gatavi." - 'loti labi teikts, varētu arī atbilst patiesībai. Man šķiet, ka viņi vispār nebija gatavi ģimenei, tā vienkārši gadījās. Mamma arī cerēja, ka bērni dos viņai, ka mēs darīsim viņu laimīgu, bet mēs, protams, īsti tajā laikā nerubījām, kā piešķirt dzīves jēgu pieaugušam cilvēkam.

Piedevusi, šķiet, esmu jau sen. Jūtu viņus sevī, cik ļoti līdzīga esmu un cik milzīga cīņa ir būt par labāku, atbildīgāku un laimīgāku cilvēku, tāpēc man nav iekšā īsti viņus tiesāt. Es zinu, cik grūti ir, man viņu pat kaut kā žēl, un gribētos palīdzēt. Tas gan īsti nav iespējams, ja cilvēki paši necīnās.

Reizēm vienīgi ir dusmas par laiku, kas šī visa dēļ pazaudēts. Šķiet, ka savus bērnus nepaspēšu, jo tikšana kaut vai līdz spējai dibināt attiecības ir paņēmusi tik daudz laika, ka bioloģiskais pulkstenis drīz vairs nebūs labvēlīgs topošajiem bēbjiem. Visi apkārt šķiet jau daudz ko sadarījuši, bet man sasniegums ir nedabūt nervu sabrukumu, naktīs gulēt un spēt sarunāties ar cilvēkiem. Tas nav maz, bet ir sajūta, ka nekad nepanākšu citus, ka mācos ABC, kamēr citi jau runā svešvalodās.

Stingrā pieaugušā pozīciju ieņemt pret vecākiem... Hmm, nezinu, vai pareizi sapratu, kā Tu to domā. Ja tā, ka man būtu jāieņem pieaugušā (vecāka) pozīciju pret viņiem, kuri izturas kā bērni, manuprāt, tā būtu kind of vardarbība pret sevi. Tas, ko varu darīt, ir rūpēties par sevi pašu. Šobrīd arī norobežojos, bet ne tā nelaipni. Citādi viņi velk līdzi purvā. Ir arī uzskats, ka līdzatkarīgās ģimenēs labākais, ko var darīt, ir rūpēties par sevi, lai pārlauztu disfunkcionālo sistēmu. Tas arī rāda apkārtējiem, ka var dzīvot citādi, varbūt iedvesmo un to sistēmu iešūpo. VAI ARĪ norobežo vēl vairāk tos, kuri mainīties vairs nespēj vai nevēlas.

Kad es dzirdu "Tie tomēr ir vecāki", man vienmēr uzsit dusmas bišku pret tiem, kas tā saka. Par vecāku nepadara bioloģija, bet rīcība. Man savējos ir ļoti grūti just kā vecākus pat nenosodot, man nav arī tādas pienākuma apziņas pret viņiem, jo vēl aizvien laboju to postažu, ko viņi ir manī atstājuši. Tie nav vecāki, kas tikai ņem, ņem, ņem un ņem no saviem bērniem un posta, kamēr no viņu dzīves palicis tikai smags, gandrīz nepieveicams darbs izdzīvot, izturēt, ar visu to, kas notiek iekšā.

Jaunākajai māsai iet sūdīgi, bet, manuprāt, viņa to neapzinās. Ja nekad īsti nav bijis labāk, tu nezini, cik slikti tieši ir. Tas ir labi, ka viņa ir tādā burbulī. Arī es līdz kādiem 12-13 gadiem mammu uztvēru par savu universa centru, lai gan viņa darīja pāri. Tikai kkādā vēlā pamatskolā uzzināju, ka visus bērnus vecāki nesaukā rupjiem vārdiem un neapmētā ar priekšmetiem, kad kaut kas nepatīk (utt). Kaut kad man bija doma, ka varētu viņu ņemt pie sevis tāpat kā vienā brīdī ar vecāko brāli gribējām otru jaunāko māsu paņemt pie sevis, bet tas ir nereāli - mēs viņu nedabūtu prom no mammas, tad būtu jāiet caur tiesām droši vien, mazā to arī nesaprastu, un iestātos apokalipse zemes virsū. Mēģinu vienmēr būt sasniedzama, kad viņa zvana ar mājasdarbiem, krāju naudu nometnei, kur viņa varēs satikt bērnus no labākām ģimenēm un noķert kādu iedvesmu, saku viņai labas lietas par viņu, bet kopumā visus bojājumus droši vien viņai būs jālabo pašai terapijā vai citādi, kad izaugs. Reāli pēc otras mazās māsas, kura tagad ir augstskolā, nepietiek spēka vairāk enerģijas veltīt mazajai.

Sanāca vēl vienu bloga ierakstu uzrakstīt, tikai lai Tev atbildētu. :D

Paldies, ka tik daudz sarakstīji! Man tagad ir daudz konkrētāks priekšstats par tevi. OK, no tā laikam nekas daudz nemainās, bet man tiešām ļoti gribējās un joprojām gribas iespējami precīzi tevi saprast.


“Pieaugušā pozīcija” it kā intuitīvi pašam skaidra, bet, ja jāmēģina pastāstīt, tad tik skaidra vairs neliekas :).

Principā, ja tu esi pieaudzis un uzvedies kā pieaugušais, tad tu cieni gan sevi, gan otru cilvēku. Bet tajā, ko es biju domājis, ir vēl papildus nianse.

Lielākoties cilvēku komunikācijā kāds sarunu vada. Ja tu aizej, piemēram, pie ārsta, vadītājs ir viņš, vismaz tā būtu jābūt. Tā ir persona, kura otram (lielākoties neapzināti) liek spēlēt pēc saviem noteikumiem. Tas no malas reizēm var izskatīties mazliet muļķīgi (tāpēc man ne īpaši korekti gribas teikt bērnišķīgi), bet, esot tajā situācijā, no mazajiem māņu manevriem ir grūti izvairīties. Piemēram, sarunas vidū “pagaidi, aiziešu uzpīpēt” vai mēģinājums aizlekt no sarunu tēmas ar “bet zini, ko es šodien redzēju uz ielas”, agresīvs pretjautājums un tamlīdzīgi.

Tas ko es biju domājis ar pieaugušā (kas nav pārāk korekts apzīmējums) pozīciju bija, ka, ja otrs tevi lāgā neciena, tu viņam vienkārši nedod kontroli pār kopējo komunikāciju. Tu atsakies spēlēt pēc viņa noteikumiem.

Praksē tas notiktu tā, ka tu, piemēram, neļauj nolekt no sarunu tēmas ar visādiem ieganstiem, ja tu to tēmu gribi turpināt. Ja arī otram tas uz brīdi izdodas, tu tik un tā atgriezies vietā, kur paliki.

Izturēties pret otru kā pret bērnu, kliegt vai lamāties – tā gan nevajag, tas tikai dos otram pamatotu iemeslu apvainoties. Viņš, kā saka, “novilks līdz savam līmenim un sakaus ar pieredzi”.


Kādreiz, kad tu ar visu būsi tikusi galā, tu droši vien būsi ļoti spēcīgs cilvēks, jo tev būs bijusi tāda pieredze, par kādu citi nevarēs pat iedomāties.


Nesapratu, kādas tagad Tev ir attiecības ar vecākiem. Tas varbūt ir pārāk uzmācīgi man to jautāt un varbūt man jāliekas mierā, bet no otras puses - ja es to tagad neuzrakstīšu, es to neuzrakstīšu nekad un man droši vien būtu muļķīgi izlikties, ka tas mani neinteresē. Vai tu atbildēsi, protams, ir tavā ziņā :)

Man liekas, ka Tevis definētajā pieaugušā pozīcijā vēl neesmu. Nezinu, vai kādreiz arī būšu, jo ar to ārprātu saskaroties vienkārši aizbrauc jumts. Agrāk, kad biju jaunāka, strīdējos, tagad vienkārši komunicēju pēc iespējas mazāk, bet, kad komunicēju, tad ne kā bērns laikam. :D Kādreiz kaut ko stingrāk pasaku vienīgi tad, kad viņi noliek māsas vai brāli.

Man nav baigo attiecību ar vecākiem īstenībā. Reti sazvanāmies, mammai kādreiz aizbraucu palīgā vai viņa, piemēram, atbrauc palīgā man pārvest mēbeles, kad pārvācos, kādreiz uz kādu dzimšanas dienu satiekamies. Paliek slikti, ar viņiem komunicējot. To nevar izstāstīt, bet es domāju, ja Tu viņus satiktu kaut uz piecām minūtēm, Tu saprastu. Parasti +/- normāliem cilvēkiem, piemēram, brāļa dzīvesbiedrei, ir šoks viņus satiekot. Atbildēju? :D

Jā, viegli varu iedomāties. Veselīgāk ir ar tādiem kontaktēties pēc iespējas mazāk.
Labi, ka tu tagad esi jau liela :)

Labi gan. :)

Kaut kāda manis daļa cer, ka kaut kad būšu tik supermegavesela, ka spēšu viņus uztvert ar humoru vai absolūti mierīgu pieņemšanu. Bet nu es nezinu, vai megaveselā es gribēs ar viņiem kontaktēties vairāk vai mazāk. :D

Baigi forši parunāties bija vispār, paldies par megaiesaisti!

Man bija interesanti. Jauki, ka arī tev. Paldies!
Ja nu tev kādreiz iegribas vēl parunāties, vari man uzrakstīt kādu komentāru un kaut vai pēc tam izdzēst, jo es tos tāpat saņemu ēpastā. Es esmu kautrīgs, es tevi netraucēšu :D

Hah, labi, sarunāts, paldies! :)