- 12/10/19 12:11 am
- Vakarnakt atkal redzēju sapni, kurā tētis, izrādās, nav nomiris, bet vienkārši kaut kur aizplostojis ar draugiem. It kā ir dzīvs, bet nav pieejams, visu laiku ir kaut kur citur. Tajos sapņos nav sajūtu, es domāju, nav prieka, ir tikai tā smagā pienākuma "ko mēs ar viņu tagad atkal darīsim" apziņa. Jau krietnu laiku šķiet, ka jāaiziet par viņu (vai drīzāk par sevi) parunāt uz kādu Alanon sapulci, bet nevaru saņemties. Besī tie sapņi gan. Mirusī draudzene parādījās tikai dažos, turklāt parasti tā priecīgi, mīloši, aizkustinoši, bet tētis un vecāmamma rādās sapņos par realitāti, kuru es tik ļoti gribu atstāt pagātnē. Sanāk diezgan sūdīgi acīmredzot.
- 2 commentsLeave a comment
- 12/9/19 12:27 am
- Šovakar gribējās sākt sev čakarēt smadzenes par to, ka visu dienu skatījos Elementary, bet tad izdomāju, ka varbūt nevajag. Man ir bijusi grūta (ne smaga, bet darbietilpīga) nedēļa, esmu traki piekususi, un varbūt sēdēšana vienā vietā visu dienu ietītai sedziņā bija tieši tas, kas man vajadzīgs.
Man iet diezgan labi ar ēšanu, mācos dziedāt, daudz domāju, sadraudzējos ar jauniem cilvēkiem (iedomājies, tas ir iespējams arī pēc zināma vecuma! Ha!) un pat diezgan labi guļu. Es drīkstu vienkārši būt, neatskaitoties iekšējam perfekcionisma stagnātam par katru savu darbību. Galu galā es esmu pieaugusi, un tieši pašlaik man tas diezgan labi arī sanāk. - 0 commentsLeave a comment
- 11/25/19 11:48 am
- Es apzinos, ka mašīnu īpašnieki mani par šo varētu gribēt apēst, bet es reāli nesaprotu tekstus pēc meža dzīvnieku notriekšanas. Lampa izsista, sāns iebuktēts, krāsa noskrāpēta. Bet kāda radība tur ir mocījusies sāpēs, lauzusi kaulus un visticamāk zaudējusi dzīvību! Riktīgi saprotu škrobi par mašīnu, mani vienkārši parasti šokē, ka cilvēciski pirmā reakcija ir nevis līdzjūtība pret radītajām ciešanām, bet pret dzelžiem.
- 1 commentLeave a comment
- 11/25/19 12:30 am
- Man šķiet, ka katram cilvēkam ir kaut kāda sava tipa vientulība. Varbūt to veido kaut kas varenāks, kam tomēr pretojies. Varbūt padošanās vai tas, kā un kam padodies. Vai stāvoklis sabiedrībā, loma, ko spēlē. Varbūt tieši tāpēc ir tā, ka sanāk veidot attiecības ar cilvēkiem, kuri virspusēji atšķiras no manis kā nakts no dienas vai otrādi. Mēs līdzīgi piedzīvojam vientulību, kas, manuprāt, ir viena no sajūtām vistuvāk ievainojamībai (tāpēc, ka nāve ir vientuļa un arī dzīve kaut kādā ziņā tāda ir). Mēs līdzīgi piedzīvojam vientulību un tāpēc viens otru saprotam no dziļumiem, pat ja esam pavisam atšķirīgi.
Kaut kur te bija skaidra doma, bet tā no manis izvairās, tāpēc iešu gulēt.
Ar labu nakti, draugi. - 0 commentsLeave a comment
- 11/25/19 12:02 am
- Šodien ar M bijām uz jūru. Kinda viens otru izvilkām no mājām, aizbraucām un bija riktīgi forši. Auksti, es visu laiku žāvājos, jo no gultas pa taisno ielēcu vilcienā, bet tik klusi, sazemēti, vienkārši mierīgi. Pēc tam no aukstuma un pastaigas saguruma nāca labākais miedziņš, kādu pa ilgiem laikiem esmu baudījusi. Dziļš kā pati jūra. Sapņoju, ka turpinām ar ugunskura kurināšanu, droši vien tāpēc, ka vēl pie jūras iedomājos, cik forši būtu savus aukstos, lēnos pirkstus un snuķi tā apsildīt.
M ir baigi foršs draugs. Mierīgs. Labsirdīgs, bet ne tajā uzstājīgi sludinošajā veidā kā "labie puikas" un meitenes. Visā mūsu pazīšanās laikā mēs, šķiet, ne reizi neesam saplūduši. Starp mums vienmēr ir klusums, kurā sajust sevi.
Šodienas jūra ar M liek man domāt, ka gan ķermenim, gan prātam vajag vairāk telpas, ko sajust un kur izskrieties. Tad nav ne garlaicīgi, ne trauksmaini. Nekā lieka. - 0 commentsLeave a comment
- 11/24/19 04:10 am
- Vakariņās apēdu picu. Likās, ka būs ok, jo bija garšīga un uzreiz nesāka sāpēt. Tagad gan sajūta, ka būtu uguni iedzērusi.
Un vēl ir tā sajūta, ka tik garlaicīgi, ka negribas ne gulēt, ne celties. Reizēm tā mani piemeklē nakts vidū. Pamostos ap trijiem, četriem naktī no tā, ka man ir garlaicīgi gulēt. Tad piespiežu sevi tomēr turpināt, jo celties arī negribas un no rīta jāiet uz darbu.
Man nesanāk tā sevis mierināšanas lieta. Uzreiz pēc terapijas sanāca, bet tad izdzisa. - 5 commentsLeave a comment
- 11/24/19 03:56 am
- Miega vietā nāk tikai panika un grēmas.
- 0 commentsLeave a comment
- 11/23/19 08:01 pm
- Gastrītam garšo āboli, auzu pārslas un banāni. Tad nu no tā arī pamatā pārtieku. Un metu nost kafiju, jo tā pavisam sačakarē ballīti.
- 0 commentsLeave a comment
- 11/19/19 08:32 pm
- Kora Ziemīšu koncim katrs aicināts kādu dziesmu pamēģināt nodziedāt solo. Bloga arhīvā meklēju, vai kaut kad neesmu bijusi iemīlējusies kādā jaukā ziemīšdziesmā. Ziemīšdziesmu neatradu, bet secinājumu gan - daudz manu ciešanu nācis no pārlieku intensīvas prātošanas, runāšanas un lēmumu pieņemšanas trūkuma.
- 0 commentsLeave a comment
- 11/17/19 05:14 am
- Īsti nepatīk neviena no dziesmām kora Ziemassvētku repertuārā. Nebiju gaidījusi, ka tas būs TIK reliģisks un citādi dīvains. Vienīgā cerība kādai mazai uguntiņai ir pēdējais skaņdarbs, ko vēl neesam mēģinājuši. Citādi Ziemīšu koncertus pavadīšu in a loveless marriage.Vai varbūt es atradīšu veidu, kā tās dziesmas sajust un uztvert, lai dziedot nevīstu ausis.
- 0 commentsLeave a comment
- 11/13/19 03:18 pm
- Dzīve pašlaik ir ļoti svaiga un dinamiska, un, lai arī man bieži ir bēdīgi, kopumā es to izbaudu.
Vakar, piemēram, biju slimnīcā taisīt kobru. Tā tiešām bija tāda gara, melna, bieza čūska, un gana biedējoša. Tas bija nepatīkami, bet fascinējoši. Secināju, ka man ļoti interesē sajust ķermeni (sevišķi tā iekšpusi, anatomiskos, bioloģiskos un ķīmiskos procesus) kā kaut ko mazāk abstraktu nekā ikdienā. Tāpat es savā ziņā pat izbaudu reālas, fiziski nepatīkamas sajūtas. Ne kā mazohiste, bet vairāk salīdzinājumā ar garīgām ciešanām. Ir tik jauki, ka tavu sajūtu īstumu neviens neapšauba, ka pats nekaunies, kad ir grūti, kad nav vēlmes pārspīlēt, ilustrēt vai dīkt, lai sajustu atbalstu no līdzās esošiem cilvēkiem. "Tu esi te, nav patīkami, notiek šis, bet elpo, tev labi sanāk," un viss, sāpes ir beigušās.
Esmu ļoti priecīga par pēdējiem diviem rakstiem. Lai arī rakstīju tos pagarinātā termiņa pēdējā brīdī ļoti sagurusi, gan avotiem, gan redaktoram patīk! Šķiet, ka sāku piešauties. Tā kā stilam šim izdevumam jābūt vieglam, rotaļīgam, bet gana nopietnam, sanāk meklēt zelta vidusceļu starp saviem skrupulozuma un mežonīguma pretpoliem, pašizjūtu un auditorijas gaidām. Jau kādu laiku man ir sajūta, ka kaut kas liels dzīvē nav tā. Es zinu, ka varu justies labāk - pat ar visām savām problēmām! Man tā sajūta bija Choir Upā, tad satiekot draudzeni un šobrīd pēc rakstīšanas - darot šīs lietas es jutos tik dzīva, pilna entuziasma un enerģijas! Man vajag tādas lietas vairāk!
Vakar arī noskaidroju precīzāku atbildi uz jautājumu "kā var deitot sevi". Jautāju šo terapeitei, jo biju baigi apmulsusi pēc pirmajām dienām, kad ar šo domu dzīvoju. Viņa ierosināja atrast veidus, kā visas tās lietas, kuras man liekas, ka man vajag no citiem, dot sev pašai. Tik vienkārši, ka muļķīgi. Bet es patiešām varētu sevī biežāk ieklausīties, pati sevi samīļot (vai ietīties mīkstā segā, piemēram), nenoslinkot uzvārīt sev tēju un saņemt atbalstu iztēlē. Vakar, piemēram, es iztēlojos kādu sev siltā un pārliecinātā balsī sakām: "Man nav ne mazāko šaubu, ka tiksi galā ar rakstiem. Es esmu redzējusi, ka tu paveic arī smagākas lietas. Pa gabaliņam vien!" Lai arī tas ir un būs nopietns treniņš, manī ir spēks un resursi, lai sevi atbalstītu, pabarotu gan garīgi, gan emocionāli, gan fiziski. Domāju, ka tādā apmierinātā un pietiekamā stāvoklī arī partnerattiecību jautājums varētu šķetināties pats no sevis mazliet vieglāk. Bet, ja viņš tā nedarīs, tad man ir gana daudz siltuma sev un pasaulei jebkurā gadījumā.
Es tik tiešām lepojos ar sevi un savu spēku, un esmu ļoti pateicīga par visām lieliskajām, daudzajām dāvanām, ko dzīve man sniedz! - 6 commentsLeave a comment
- Evening pages
- 11/11/19 01:27 am
- Esmu diezgan gatava nākamai nedēļai. Pusdienu kārba ir sataisīta, drēbes saliktas, soma arī, un, ja viss notiks pēc plāna, brokastīs ēdīšu olu kulteni ar džiugas sieru, tomātu, ķiploku mērcīti un garšīgu kafiju.
Raksts, protams, kavējas, bet, tā kā gribu šo izveidot tiešām vieglu un jautru kā olbaltuma putas, negribu steigties. Šis raksts ir par tēmu, kas saistīta ar bērniem, un tur ir tik daudz krāsainu vārdu-tēlu, ka esmu ļoti patīkami satraukta par iznākumu. Protams, esmu gatava arī tam, ka sanāks pilnīgs mēsls, bet kopš atklāju sev win-win formulu (vai nu man būs vairāk naudas vai mazāk darba), tas mani baigi vairs nesatrauc.
Neesmu tik gatava sarunai ar J. Vai ar savu terapeiti, kuru grasos mainīt, bet tomēr vēl izmantot, lai tiktu galā ar J tēmu. Viņa mani vēl varētu arī pārliecināt palikt, bet tad man droši vien nāktos iztērēt daudz naudas, lai sesijām runātu tikai par to, kā man viņa besī, un tas liekas kaut kā muļķīgi.
Vajadzētu izraudāties, izlaist skumjas cauri viegli. Šoreiz tās nav smagas kā septiņas aizgājēju paaudzes. Mazliet sevis vienkārši žēl par to, cik viss ir grūti. Bet dzīve ir aizraujoša, man aizvien labāk sanāk, pasaule ir visai skaista, un es redzu jēgu (prieku? Pateicību?) arī vienkāršā ikdienā.
Apnicīgi bieži sapņos redzu tēti, vecmāmiņu un bērnības mājas. Nesaprotu, ko tieši mana zemapziņa cenšas pateikt. Vēl jāpasāp? Jāaiziet uz kapiem? Jāaizbrauc uz turieni? Varbūt vienkārši pietrūkst māju, jo par spīti visam grūtumam, kas tur pārdzīvots, nekur, nekur citur neesmu jutusies mazāk pazudusi kā tur. - 0 commentsLeave a comment
- Choir up vidū
- 11/9/19 10:31 pm
- Es domāju, ka ir laiks deitot sevi. Un izbaudīt dzīvi.
P.S. Choir Up ir labākā lieta universā! Google it un ejiet uz nākamo! - 2 commentsLeave a comment
- Kaķītis nezina, ko darīt
- 11/9/19 08:11 pm
- Vakar satiku puisi, ar ko tikkos kādus pāris mēnešus pirms maza laiciņa. Tikāmies vienkārši, lai parunātu, bet vienai lietai vedot pie citas, šķīrāmies tikai no rīta. Prāts pat nav satrakojies dzīvnieks, vienkārši traki apmulsis.
Vai es vēl viņam uzticos?
Vai es uzticos sev?
Vai viņš ir īstais, vai vismaz gana īsts, lai mums kopā kaut kas sanāktu?
Vai man tas viss uzreiz ir jāzina?
Vai man to vajag?
Ko es daru? - 0 commentsLeave a comment
- 11/8/19 08:43 am
- Nekad īsti neesmu bijusi smaržu cilvēks. Vispirms jau tāpēc, ka uzaugot mums bija maz naudas. Iespējams, tā pieradu, ka smaržoties šķita pretdabiski. Tās dažas reizes, kad man ir bijis kāds smaržūdens, šķitis ļoti mulsinoši, cik ātri tās apnīk un cik bezcerīgi atrast aromātu, ar ko varu sadzīvot. Es neesmu ne salda, ne smaga, ne vējaina, ne muskusīga, kā gan man var derēt viena smarža? 😀
Tagad liekas vēl absurdāk smaržoties - aromāts taču ir gan manam šampūnam, gan ziepēm, krēmiem, dezodorantam, lūpu balzāmam! Jau tā tur droši vien sanāk tāds kokteilis, ka dabas bērns ar jūtīgāku degunu varētu apreibt - kam man pūst vēl vienu, agresīvāku kārtu tam virsū?!
Tomēr mans kaķis smaržo pēc māsas smaržām, mana šalle darba skapī pievilkusies ar vismazāk mīļās kolēģes omīgi muskusīgo, "dārgi kārtīgo vai kārtīgi dārgo" gan jau, ka Stockmann trakajās dienās pirkto odieri, par kuru, es varu SADERĒT, viņai būtu pusstundu ilgs, neciešami skaļš stāsts. Ja ne smaržas, tad kaut kādu neitralizētāju man pilnīgi noteikti gribas. Tik riebīgi, ka citi cilvēki staigā kā kaut kāds smaržu mēris un aplipina tevi ar savām apšaubāmajām izvēlēm! - 0 commentsLeave a comment