slepenaamaasa
slepenaamaasa
- 5/27/20 10:35 am
- Jēziņ, Daina Tabūna taču ir lieliska! Kas to būtu domājis, ka šajā nožēlojamā nedēļā tikšu gan pie čiepu vērošanas, gan jaunas rakstnieces, ko ielikt mīļāko autoru plauktiņā!
-
0 commentsLeave a comment
- Pārsteigums!
- 5/27/20 07:41 am
- Šonakt pavisam nemaz nevarēju aizmigt. Biju pārņemta ar domām par to, cik viss ir slikti, un ar viss es domāju es. Tuvojas 8.00, kad atvērs aptieku un pārtikas veikalu, es iešu pēc antidepresantiem un brokastīm. Septiņos es atvēru logu, lai ielaistu svaigu gaisu un paošņātu nesen nopļauto zāli, un paskatītos uz kaijām uz pretējās mājas jumta. Gandrīz vai gribas teikt, ka bija vērts negulēt, jo pirmo reizi redzēju jaunos mazuļus! Šogad lielās kaijas izveidojušas ļoti skaistu, zaļu ligzdu, šķiet, ka tur pa vidu varbūt zied pat pienene.
-
0 commentsLeave a comment
- 5/21/20 02:15 am
- Sākumā zaudējums bija tik sāpīgs kā negaidīts, spēcīgs belziens pa seju, un ik pa laikam tas turpina tāds būt. Tad ir mirkļi, kad jūtos atsvešināta. Ledains aukstums kā ļauna priekšnojauta ieplūst manī, kad iedomājos par viņu (un tās domas šķiet svešādas, it kā viņas nekad nebūtu bijis, vai es jau domās viņu nododu?), eju garām vietām, kur stāvēja viņas trauki vai skatos uz kasti, ko vēl neesmu izmetusi. Nejūtu viņu vairs kā kaut ko īstu, reāli eksistējušu. Tagad bēdas ir atpakaļ, bet ir it kā pašas par sevi.
Šodien ikmēneša konsultācijā ar psihiatri teicu, ka šoreiz necenšos izlikties normāla, iegrožot sēras, bet ļauju tām vaļu. Viņa kā vienmēr bija pārsteidzoši rūpīga un iejūtīga, un teica, ka tā ir pareizi, lai izsēroju kārtīgi. Izklausās jocīgi, bet jūtu, ka tā vajag, ka citādi nevar. Ar tēti un visiem pārējiem slēpos un kontrolēju, un turpinu par viņu un omi sapņot vēl aizvien, lai gan pagājis gads un divi gadi, un es labprāt neredzētu tos sapņus. Vakar arī minci redzēju sapnī. Izglābu viņu no noslīkšanas vēmekļos, biju tik pateicīga, ka paspēju, tīrot viņas slapjo purniņu. Un tomēr es ceru, ka ļaušanās jūtām nomodā kādreiz atbrīvos arī iemigušo prātu.
Manam mīļumam visi vēl labākas peles un putniņus labākos medību laukos. Viņu pazina manas kolēģes un draugi, un ģimene. Viņa bija īpašs kaķis ne tikai man. Ir tik daudz reižu labāk sāpēt, kad neesi tajā viens.
-
0 commentsLeave a comment
- 5/20/20 10:17 am
- Esmu tiešām pateicīga par līdzcilvēku atbalstu. Gan ģimene, gan kolēģi, draugi un cibiņi bijuši ļoti atbalstoši. Tas tiešām ļoti palīdz sevi saturēt, justies droši savās sajūtu vētrās. Man ir paveicies ar tik pūkainu mīlestības buferi sev apkārt.
Paldies. ❤
-
0 commentsLeave a comment
- 5/20/20 02:35 am
- Taksists, kas mūs pēdējo reizi veda pie vetārsta, teica, ka viņam bijušas trīs sievas, un neviena no viņām nav mīlējusi viņu tik ļoti kā tas kaķis. Traģikomiski, I know. Kādu dienu tas bija pieklīdis, viņš to paturējis, un katru vakaru mincis sagaidījis viņu mājās. Arī mana mince darīja tāpat pirms saslima. Mēs kopā brokastojām un gājām gulēt, un runājāmies viņas kaķu valodā. Tas ir tik sāpīgi viņu zaudēt. Man riebjas nāve un slimības. Viņā bija vēl tik daudz baudkāres un cīņasspara.
Ik pa laikam iedomājos, ka varbūt man vajadzēja strīdēties ar vetārstu, palūgt vairāk laika, aizvest uz laukiem. Mēģinu atcerēties, ka tas ir mans prāts, kas cenšas izslēgt sāpes un ieslēgt racionalizāciju, kontroles ilūziju. Tad man vienkārši paliek žēl, un es raudu, raudu, raudu kamēr aizmiegu, un kaut kas mani vienmēr pieceļ, un ir tik nepatīkami būt nomodā.
Un tomēr, jo vairāk es ļaujos sāpēm un sērām, jo labāk viss dzīst.
-
4 commentsLeave a comment
- 5/18/20 01:24 pm
- Šodien pēc aptuveni 15 gadu draudzības nācās aizvadīt savu minci taisaulē. Paliku ar viņu līdz beigām, un viņa līdz beigām bija gan savas neatkarības cīnītāja, gan arī mīļa un ziņkārīga.
Priecājos, ka nācās viņu vest uz citu klīniku - viss atkal sanāca ļoti dārgi, bet ārsti šeit bija ļoti profesionāli un palīdzēja vairāk nekā visi citi pēdējos gados satiktie. Visu paskaidroja, palīdzēja pieņemt lēmumu, atvadīties, kā vēlos, izstāstīja, kas notiek, kad vadīja mincei pēdējās zāles. Teica, ka pusgads ar tik agresīvu vēzi jau ir sasniegums.
Pametu klīniku ļoti bēdīga, bet lepna par savu kaķi un atvadījusies.
Visgrūtākais šoreiz bija tas, ka kaķis gribēja no turienes prom, bija nobijusies, galīgi nebija sajūtas, ka viņa saprot, kas notiek, un pieņem, ka tā ir pareizi. Es zinu, ka ir, un vienlaikus man ir sajūta, ka esmu nodevusi savu uzticamāko draugu, kurš labprāt būtu nācis uz mājām, lai ieritinātos man klēpī, murrātu un mīļotos no priekiem, ka tikusi mājās.
-
4 commentsLeave a comment
- ❤
- 5/12/20 03:12 am
- Satiku tādu cilvēku kā es. Esam ļoooooti līdzīgi. Viņa sejā varu izlasīt lietas, ko slēpj manējā. Un, lai gan mani pievelk līdzīgums vairāk nekā atšķirīgums, no viņa gribas vairīties. Ja paskatās uz cold hard facts, tad man visticamāk ir grūti izveidot attiecības, jo vai nu nepatīku sev vai nepieņemu sevi.
Vai arī esmu ļoti "specifisks" cilvēks. Izvēlīgs. Bet interesanti, ko es no malas par sevi domātu. Diez(,) vai izvēlētos sevi.(?)
Vai arī apzināti izvēlos cilvēkus, ar kuriem nekas nevar sanākt.
Vai arī nemāku veidot attiecības.
Vai arī tas viss tiešām nav tik vienkārši.
Ai, kā man gribētos, lai būtu vienkārši! Tad gan man droši vien pietrūktu cīņas un kontroles, un varas sajūtas.
Ir jautri, jo zinu, ka vēl augšu. Ka esmu vēl ļooooooooti fucked up. Jautri, bet besī brīžiem. Sajūta, ka liela daļa manas dzīves ir vienkārši iekšējo traumu izspēlēts cirks.
-
2 commentsLeave a comment
- Never have I ever
- 5/9/20 04:16 am
- Jēziņ, nespēju noticēt, ka kaut ko tik stilīgu rāda Netflix. Mindija Keilinga ir brīnišķīga, un ar gadiem, manuprāt, paliek tikai labāka. Es mīlu Mindijas smadzenes. Netflix man jau vienreiz prasīja, vai esmu te, un domāju, ka iztikšu bez zālēm brīvdienās - vienkārši bindžošu pa naktīm un gulēšu pa dienu.
Update: Esmu lupatās. Tik labi uzrakstītu, vizuāli (un audiāli) izveidotu, oriģinālu seriālu sen nebiju redzējusi. Sēžu absolūti noraudājusies un pilna sajūtām, krāsām un atmiņām, kas ir spilgtākas par dzīvi. Fucking amazing. Man uzsprāgušas gan smadzenes, gan dvēsele. Šķiet, ka rītdienu (jeb šodienu, kad pamodīšos no sava atliktā naktsmiega) gribu pavadīt, pētot, kā tieši un kurš to uzrakstīja. Es gribu tā rakstīt. Tā, ka vienlaikus ir interesanti un īsti, pretrunīgi, izklaidējoši, baudāmi, bet vienlaikus neuzbāzīgi pastāstot nozīmīgas lietas par ko būtisku un izvedot lasītāju/skatītāju cauri pārdzīvojumam. Ah-mazing. Var būt gan skaisti (un vizuāli "Never have I ever" tiešām ir sapnis), gan smieklīgi, gan sāpīgi, gan viegli. Kā lai tagad aiziet gulēt?!
-
0 commentsLeave a comment
- 5/9/20 01:15 am
- Aizvedām minci uz Jelgavas LLU pie onkologa dabūt second opinion. Domāju, varbūt kā papildus varam palīdzēt atvieglot simptomus, kamēr kaķis vēl turas, un kārtīgi izrunāt, kurā brīdī jāmidzina. Uz otro jautājumu arī šī vetārste man nespēja normāli atbildēt. Sākumā teica "jūs jutīsiet", tad, ka jāmidzina, ja slēpjas un negrib komunicēt kaķis vairāk. Tā otrā atbilde jau laikam okei, bet mani kaitina, cik izvairīgi visi par šo runā. Atradu internetā šo, domāju, ka lēmumu pieņemsim pēc tā: https://m.petmd.com/cat/infographic/infographic-use-quality-life-scale-decide-when-put-your-cat-down.
Savukārt par palīdzēšanu ārste vispār īsti neko nepateica. Piezvanīja pēc darbalaika, lai pateiktu analīžu rezultātus, saruna pārtrūka, un viņa pat neatzvanīja. Nulle rekomendāciju. Un par to mēs samaksājām ~100€ (tikai par konsultāciju), divas stundas gaidījām un vēl divas pavadījām ceļā.
Toties mince laikam no adrenalīna devas bija supermīlīga pēc tam un ļoti labi atsākusi ēst. Tagad ieritinājusies klēpī guļ, un mums abām ir labi.
-
6 commentsLeave a comment
- 5/9/20 01:03 am
- Un kur jūs dabūjat savus antidepresantus, ja aizmirstat atjaunot recepti, pirms brīvdienām beidzas zāles, bet negribas zibšņus un citus pēkšņas pārtraukšanas priekus?
Rīt mēģināšu ģimenes ārsti sazvanīt, dežūrārstu, ja nesanāks, ja ne, tad cietīšu pati savas izklaidības sekas.
-
7 commentsLeave a comment
- 5/3/20 02:48 am
- Gribas uz laukiem. Gribas satikt kādu mīļu cilvēku, kurš slims ar vēzi. Bail, ka nepaspēšu satikt katru reizi pirms braukšanas. Jocīgi, ka daži cilvēki ar savu vienkāršo sirsnību pasaulē ienes tik daudz gaismas, ka piepilda un pievelk visus sev apkārt tik lielā diametrā, kā to spēj viņa.
Pēdējā laikā apzināti stiprinu saites ar sev tuvajiem. Tas liek justies tik labi, ka paliek bail, rodas aizdomas, ka tā justies nav dabiski. Tas, protams, ir kaut kāds domu vielmaiņas galaprodukts.
Tas, kas ir drusku dibenā, ir mana pieteikuma vēstule augstskolai. Pagaidām esmu uztaisījusi failu un pierakstījusi dažus spārnotus teikumus telefona piezīmēs. Nevaru saņemties uzrakstīt, jo tas ir tik ļoti svarīgi. Līdz kaulam un tieši sirdī. Absurds. Rīt teikšu visiem, lai sāk mani kārtīgi bakstīt, bakstīšu sevi pati un cerams to vëstuli uzrakstīšu. Es tik ļoti gribu sākt pa jaunam - un beidzot tieši to, ko esmu gribējusi jau no paša sākuma.
-
0 commentsLeave a comment
- Neskaties "Don't f**k with the cats"
- 4/16/20 05:13 pm
- Dienas gandrīz pilnīgi apmainījušās ar naktīm, un es galvenokārt vienkārši mēģinu izstrēbt savu savārīto, pa dienu gulšņājot un pa nakti sēžot Netflixā. Pēdējo dienu laikā tāda absolūti nereāla, peldoša sajūta līdz ar to. Tomēr šķiet, ka vakar sasniedzu zināmu pagrieziena punktu, un šodien man tāpēc atkal gribas laboties. Noskatījos visu "Don't f**k with the cats", visu nakti (tas ir, no pieciem līdz deviņiem rītā) murgoju, un tagad sev riebjos par to, ka vispār skatījos. Iesaku neskatīties.
Seriāla veidotāji ir divkoši - pirmkārt, radot iespaidu, ka filma ir galvenokārt par kaķēniem; otrkārt, pielietojot gan šo, gan vairākas citas metodes, ievelkot seriālā gandrīz kā parastā Šerloka tipa filmā; treškārt, beigās nosodot skatītāju par savas uzmanības veltīšanu šim produktam. Šī uzmanība bijis tieši tas, ko slepkava (kura pēdējais noziegums bija kameras priekšā nogalināt cilvēku, sadalīt viņu daļās un nosūtīt Kanādas varas iestādēm un citām institūcijām pa daļām) gribējis, un skatītājs to tagad ir devis.
Lai arī divkosīgas, seriāla beigas lika man aizdomāties par to, kāpēc savas atpūtas stundas jau kādu laiku pavadu, skatoties krimiķus un nevis, piemēram, dokumentālās filmas par dabu. Jūtos netīra iekšā. Manī spokojas neizpratne, atceroties slepkavas seju, kurā nevarēja nolasīt neko, kurā nevarēja atrast cilvēcību, kurā nebija pat vainas apziņas ēnas. Vēl biedējošāka varbūt ir doma, ka izprast viņu varētu būt iespējams.
Es gribu atkal būt labs cilvēks.
-
0 commentsLeave a comment
- 4/15/20 12:08 am
- Dateles mani saldumi un šodien beidzās pirmais kūdras maiss, man pārstādot savus sasētos augus. Man šķiet, ka esmu oficiāli kļuvusi par hipsteri.
-
0 commentsLeave a comment
- 4/13/20 11:07 pm
- Tas varbūt ir nepopulārs viedoklis, bet Lieldienu olas (visas tās bildes, sišanās un masīvā ēšana) man liekas viena no atbaidošākajām tradīcijām.
-
0 commentsLeave a comment
- Karantīna
- 4/12/20 11:52 pm
- Vakar man prātā ienāca iegūglēt, vai cilvēki kādreiz operē paši savu ķermeni, jo man likās, ka tas ir kaut kas tāds, ko gūgle nebūs pieredzējusi. Iedomājies - tu kaut ko pajautā, un pat gūgle nezina! Tomēr, gūgle zina gan, un kaut kad šo tuvāk plānoju izzināt arī es - bez nolūka sevi operēt.
Manai tualetei ir nospodrinātas flīzes. Tās gaismā mirdz. Tīra ir arī mana istaba un pārējās telpas, taču tās pakāpeniski kļūst dziļāk, pilnīgāk tīras.
Klausos jau otro audiogrāmatu. Man patīk, kā tās spēj aizpildīt tukšos laukumus, ko atstāj klusumi pastaigās, laiska zvilnēšana uz krēsla vai gultā, pat tīrīšana. Tomēr ik pa laikam, piemēram, kad esmu pārlieku pārņemta ar durvju kaktiņu tīrīšanu, ieraugu kaķu namiņu, kurā patiešām guļ kaķis, vai, piemēram, vīrieti, kas čurā uz sienas (x2 tikai šodienas pastaigā, šķiet, atklāta kaut kāda noslēpumaina sezona arī tajā ziņā), uz brīdi aizmirstu klausīties un ir jātin atpakaļ. Pirmo noklausījos "The Secret Garden", tagad klausos "Twelve Years a Slave", abas ļoti labas. Nav viegli LibriVox arhīvā atrast kādu bezmaksas grāmatu, kuras lasījums nav kaitinošs vai traucējoši jocīgs, taču līdz maksas variantiem vēl neesmu izaugusi. Tomēr vakar sāku iepirkt grāmatas no online veikaliem, jo nevaru vairāk paciest bibliotēkas trūkumu. Sāku pamazām pierast tik ļoti, ka patiesībā priecātos, ja vismaz manai darba vietai karantīna turpinātos līdz vasarai.
Šodien izrēķināju, cik tieši naudas no nākamajām divām algām būs jāatliek eksāmenam. Izskaitīju, ka līdz ceļošanai (ja tāda būs iespējama) palikuši aptuveni četri mēneši, kas nozīmē, ka man vajadzētu optimizēt savas finanses tā, lai šajā laikā sakrātu mēneša vai divu sākuma kapitālu dzīvei aizjūrās. Visticamāk vajadzēs sameklēt vēl kādu darbu, papildus haltūras, un es to ar lielāko prieku darīšu, ja tas man palīdzēs būt finansiālā drošībā savā jaunajā dzīves sākumā. Šīs domas notiek pašas no sevis vienlaicīgi (vai varbūt sekojoši) bailēm par to, ka neaizbraukšu, nomarinēšu, neatļaušos, nesaplānošu, neizdosies, dodot diezgan skaidrus pierādījumus tam, ka tas notiks.
-
0 commentsLeave a comment