slepenaamaasa
slepenaamaasa
- 12/8/18 06:17 pm
- Neceļu klausules, izvēlos sēdēt mājās, nevis iet ciemos, ignorēju ziņas, nesaņemos satikties, un tad domāju, kāpēc ir tā, ka manā dzīvē paliek aizvien mazāk cilvēku. Sāku saprast, ko T domāja ar to, ka noniecinošā daļa uzdarbojas ne tikai pret mani, bet arī citiem un attiecībām kopumā. Viņa saka, ka nav vērts, tāpat nebūs tās maģiskās saskaņas, nav pareizie iemesli vai pareizie cilvēki, un tā nu es tupu savas istabas stūrī kā nenogatavojies pūpēdis. Sāku arī apšaubīt egoismu kā veidu, kā par sevi parūpēties. Cik var rūpēties par sevi, domāt par sevi, un vilkt arī citus savā atvarā? Reāli nevienam tas nepatīk, un tas arī nevienu, izņemot manu kaķi, nedara laimīgāku.
-
0 commentsLeave a comment
- Stabilais (?) septītnieks ar jautājuma zīmi
- 12/6/18 02:49 am
- Man ir foršs kaķis. Jauns binge seriāls. Šorīt pamodos, un daži alerģijas pleķi bija sākuši palikt oranži, kas nozīmē, ka viņi DZĪST un NOMIERINĀS. Jā! Izcepu ļoti garšīgus šokolādes cepumus, paēdu vakariņas un pagulēju. Izrādās, ka alerģija nāk ar tādiem pašiem simptomiem kā saaukstēšanās, tāpēc jūtos mazliet labāk par savu lāča miegainību.
Turpinu ieturēt distanci. Šodien bija tāds mirklis, kurā iedomājos, kā es gribētu, lai būtu atrisinājusi situāciju, ja būtu daudz vecāka. Tas deva man spēku. Es zinu, kas ir pareizi, man tikai jānostabilizējas tajā vietā.
Parunāju ar savu labāko draugu, kurš, izrādās, tomēr mani neienīst. Ceru, ka iedrošināju viņu, tuvojoties ļoti sarežģītiem eksāmeniem.
Reāli izbaudīju to cepumu laiku. Klausījos Buble Ziemassvētku mūziku, gatavojos intervijai, darīju miljons ēst gatavošanas lietas vienlaicīgi, un domāju, cik forši būtu tik ļoti sevi un laiku ar sevi izbaudīt regulāri. Justies tiešām labi par sevi.
Turpinu sasniegt mazāk, nekā vēlētos, un izbaudīt laiku vairāk, nekā jūtos pelnījusi.
-
0 commentsLeave a comment
- Sirdi plosošas pretrunas
- 12/5/18 08:05 pm
- Es ņemu pauzes, staigājos, daru lietas, kas sagādā prieku, cenšos pēc iespējas labāk rūpēties par savu ķermeni un ieturēt pēc iespējas lielāku distanci no problēmjautājuma.
Un ko jūs darāt, lai pārvarētu sirdi plosošu, nervus kutinošu ambivalenci?
-
2 commentsLeave a comment
- Dažas labas lietas 5/6 dienā
- 12/5/18 01:27 am
- Šodien es labi izgulējos, un tad izgulējos vēlreiz.
Man izdevās aiziet gan uz aptieku, gan piezvanīt ārstu konsultatīvajam tālrunim. Lai gan es izskatos tā, it kā būtu kārtīgi nopērta ar nātrēm, es tagad zinu, kas man jādara, lai paliktu labāk (un ka man ir normāla alerģija, nevis lēns anafilaktiskais šoks, tātad es dzīvošu, paldies!).
Biju daudz domu pastaigā. Staigājot cīnījos ar savu ambivalences spietu, un tomēr ienāca prātā dažas labas, noderīgas idejas nākotnei.
Paņēmu sev speisu tā vietā, lai būtu kādam ērta.
Biju produktīva! Ne ideāli produktīva, bet "labi atkal-sākumam".
Skatījos uz skaistām kleitām skatlogos, un izbaudīju fantazēšanu par laiku, kas, esmu droša, pienāks, kad varēšu sev atkal ko skaistu nopirkt. Izbaudīju arī to drošības sajūtu un apziņu, ka man šobrīd ir diezgan forša vērtību sistēma.
Piedzīvoju jauku pateicību no draudzenes. Tas man lika justies mierīgai.
Redzēju Rachel Parris skeču par klimata pārmaiņām. Man maksimāli patīk viņas Mash Report.
Izpildīju gandrīz visus uzdevumus savā sarakstā.
Ārā bija tik silti, ka atkal varēju pastaigāties tikai ar vienām biksēm! :D
-
0 commentsLeave a comment
- 12/2/18 02:00 pm
- Es nezinu, kā izslēgt paniku. Tā ar mani ir jau vairākas dienas, neko nevaru padarīt, esmu ieslēgta. Atkal nedaudz liekas, ka jūku prātā, lai gan es skaidri zinu, ka tā nav. Lasu "Turtles all the way down" un tik labi saprotu Azu. Man nav brūces pirkstā, bet visur citur - karjerā, romantiskajā dzīvē, dzīvesvietā, bankas kontā, visur, jo es nevaru domāt tādā veidā, kas atļautu man funkcionēt normāli.
Vakar uz pleca atradu mazu, cietu, sāpīgu bumbulīti. Tagad man bail, ka man ir vēzis un vienlaicīgi pilnīgi skaidra pārliecība, ka esmu hipohondriķe.
Visi lielie lēmumi agri vai vēlu nonāk pie manis - sastingušas, kaučuka bumbiņu sprādziena iekšā, ieslēgtām trauksmes sirēnām un domas "Vai šis ir pareizais lēmums, ņemot vērā, ka es miršu? Es nezinu, kad, bet vai es drīkstu atļauties nedzīvot, ņemot vērā savas (STULBĀS!) jūtas, kaislības vai to trūkumu, iekšējo balsi, kas saka "šis ir pareizi, tas nav"?" Ar katru lēmumu, kas liek man justies mazāk dzīvai, šķiet, ka nāve paliek bezjēdzīgāka. Pat, ja tas lēmums ļautu man labāk parūpēties par savu ķermeni, par savu garīgo veselību, sociālo dzīvi, karjeru, iekšā kaut kāds surikāts skrien pa apli, kliedz nejēdzības un racionālus argumentus vienkārši neķer.
-
2 commentsLeave a comment
- 11/30/18 08:51 pm
- Ārprāts, kā šobrīd gribas kaut ko reibinošu. Bet nevar. Un tāpēc vēl vairāk gribas. Šodien ir tāda diena, kad esmu sastingusi čauliņa, kurai iekšā ārdās trakas, trauksmainas sirēnas. Viņas grib alkoholu, bezatbildīgu mīlestību un vārtīties sniegā. Es sēžu istabas stūrītī un nekustos no vietas. Negribas man auksti reibinošu, miegainu vainas apziņu. Fak jū sirēnas. Fuck yourselves.
-
0 commentsLeave a comment
- Fuckfuckfuckfuckfuck
- 11/30/18 10:26 am
- Ja saskaros ar tiešām nopietnu, biedējošu problēmu, mēdzu vienkārši paslēpties zem segas un izlikties, ka tā neeksistē. Tikmēr problēma tikai paliek lielāka, bailes palielinās, izvairīšanās arī. Pēdējā laikā lepojos ar savu galā tikšanas spēju, bet šobrīd slēpjoties (un turpinot slēpties) esmu diezgan ievērojami pasliktinājusi savu situāciju. Šodien negulēju labi, trīcu gultā, un izdarīju ar sevi kompromisu - degošo minimumu izdarīšu migā, tad varēšu turpināt slēpties līdz atkal parādīsies spēki skatīties realitātei acīs.
Galvenais, ka viss vēl nav nokavēts, reāli daudz vēl varētu (mēģināt) mainīt, bet es kā truša ļipa trīcu zem segas.
-
10 commentsLeave a comment
- Settle for me
- 11/29/18 05:09 pm
- Izskatās, ka pirmo reizi dzīvē grasos settloties kādam darbam. Viss iepriekšējais kaut kādā mērā arī ir bijusi settlošana, bet ar kaut kādām romantiskām idejām apakšā. Te nekādas lielas romantikas nav, bet ir labi pieaugušo argumenti - OK alga, atsaucīgi kolēģi, kas var man visu ko iemācīt, labs ieraksts CV un šim laikam ļoti relevant pieredze. Bet mana puķu bērna sirds pretojas un raud. Esmu patiesi, bet ne neizturami nomākta.
-
Current Music: Settle for Me (feat. Santino Fontana) - "Crazy Ex-Girlfriend
-
0 commentsLeave a comment
- 11/28/18 02:46 pm
- Man liekas, ka pirmo reizi dzīvē kādu par kaut ko pārliecināju šodien. :D Draudzene, kura arī dzer zāles, negribēja iet terapijā, bet par to domāja. Es padalījos savās domās par to, kā tas darbojas, un savas psihiatres teiktajā, ka ir zinātniski pierādīts, ka zāles+terapija ir iedarbīgākais kombo. Tā nu es dabūšu otro draudzeni, kura iet terapijā. <3 Kopā ar mani pašu tie ir trīs cilvēki! :D Par to domā vēl daudz citu, bet saņemas tikai retais.
-
0 commentsLeave a comment
- 11/25/18 10:34 pm
- Šodien bija laba diena. Gribas sev pasniegt medaļu par to, ka visu dienu izturēju neciešamu cilvēku un noriju visas ļaunās lietas, kuras gribējās pateikt. Vienkārši klausījos, klusēju un kasīju nost vecās tapetes, lai izrunājas, varbūt paliks vieglāk. Viņas bijušais vīrs mums sataisīja piena zupu ar dārzeņiem, es visu dienu nebiju ēdusi, tāpēc tā garšoja neticami lieliski. Biju tik ļoti pateicīga par to, ka varēju kādam palīdzēt, fiziski strādājot skaidrāk padomāt (un nedomāt), sajust savu ķermeni. Ejot uz autobusu redzēju skaidras, zvaigžņotas debesis, no mājām cēlās rozīgi dūmi, viss tik pacilājoši.
Un tad sildoties zem karstas dušas mājās atkal sajutu vientulību kā kaut kādu rijīgu atprātotāju sūcam mani tukšu. Kā atsitienu pēc sprādziena. Es varu tikt galā ar daudz sarežģītām situācijām un emocijām, bet šī ir kaut kā nākamais līmenis, kurā vēl neesmu. Vienkārši lasu un skatos, un klausos par cilvēkiem, kuri spēj mīlēt, būt kopā vai vismaz tolerēt savu partneri un nevaru nelamāties, domājot par to, kāpēc bļeģ nahuj es tā nevaru.
Paraudāšu un būs ok. I've got this somehow.
*
Apēdu kādus 5 šokolādes mafinus, ar kaķi skatos sūdīgu seriālu un paliek vieglāk. Bet nu, ja rīt terapija nepalīdzēs, shit is gonna go down!
-
0 commentsLeave a comment
- 11/25/18 09:13 am
- Šorīt pavisam agri pamodos, sapratu, ka miedziņš ir aizgājis, un izdomāju izmantot izdevību, lai iekāptu autobusā un jau normālā laikā aizbrauktu palīdzēt mammai remontēties. Sapratu, ka brokastīs nav nekā garšīga un izcepu šokolādes mafinus. Agri rīti reizēm var būt pavisam jauki!
Sāku saprast, ko K domāja, kad stāstīja par savām mantrām. Vienā brīdī iekšējās drazas pamazām sāk mainīt pārliecība, ka viss ir +/- okei, ar visu var tikt galā, būs labi.
Un tad galvā skan citas plates. Piemēram, ka es pieņēmu pareizo lēmumu, lai arī tas bija grūts. Ja nebūtu grūts, nemaz jau nevajadzētu baigi neko izlemt.
Ka es īstenībā esmu daudz laba iemācījusies, un, lai arī neesmu ultraeksperts, varu savas labās īpašības izmantot darbā.
Jūtu, ka jāsāk mazliet vairāk paļauties uz sevi.
-
1 commentLeave a comment
- 11/25/18 12:48 am
- Ja es esmu pilnīgi godīga pret sevi, tad aiziet gulēt man traucē galvenokārt vientulības sajūta, kas kaut kā uz nakti maksimāli saasinās. Naktīs man jādomā par visām tām jaukajām karotēm, ko esmu atraidījusi. Naktīs liekas, ka katrs draudziņš būs labāks par tukšumu. Es gribētu zināt, bet vēl nezinu, kā un vai to tukšumu iespējams aizpildīt pašai. Vakar gandrīz uzrakstīju pēdējam draudziņam, bet noturējos, atceroties, cik skumjš viņš bija, kad teicu, ka viss cauri, un vienlaicīgi nevarēju noturēties nemīļoties (zinu, ka fucked up, ja kas). Paliek tik grūti, ka morālais kompass uz brīdi vairs galīgi nerāda pareizi. Līdz šim labākais risinājums pārsteidzošā kārtā izrādījies kārtīga raudāšana, bet šovakar man nav tik daudz laika, lai visu izraudātu.
-
0 commentsLeave a comment
- 11/24/18 09:53 pm
- Nobesīju draudzeni ar to, cik daudz šodien runāju, un tieši par terapiju. Vispār šodien uznāca kaut kāds episks hype, kad līdz galam nevaru koncentrēties un dzirdēt citus un pati runāju bez apstājas. Ups, nu! Tāda sajūta, ka man hroniski nesanāk cilvēki, ka es viņiem reāli nepatīku un esmu smags slogs, tikai viņi nesaka, jo cenšas būt iejūtīgi.
Viena manis daļa saka, ka esmu briesmīga idiote.
Cita daļa saka, ka nevajag taisīt drāmu, vienkārši censties būt labākam sarunu biedram. Varbūt paņemt pauzi, kamēr esmu tik ļoti apsēsta ar terapiju un zāles vēl nedarbojas veidos, kādos tām vajadzētu darboties. Būt kopā ar vairāk dažādākiem cilvēkiem.
Vēl viena manis daļa saka ļaunas lietas par to draudzeni.
Redz kā, pilna varavīksne!
*
Vispār es jau sen gribu apgūt labākas sarunāšanās prasmes, varbūt ir laiks to mazliet attīstīt.
-
0 commentsLeave a comment
- 11/24/18 01:52 pm
- Šodien pamodos tāda viegli pacilāta, tā sen nav gadījies! Nezinu, vai tas ir sniedziņa klusums, zāles vai tas, ka sevi vakar izbesīju līdz spēku izsīkumam, bet ir tik jauki. Ā, un miedziņš arī pirmo reizi pa ilgiem laikiem bija spirdzinošs, šķiet, ka pat nemurgoju! Vienīgais sapnis, ko atceros, ir par to, kā es savu skaļo lejasstāva kaimiņu cenšos pārmācīt, uzliekot radio Skonto uz kaut kāda maģa un pavēršot tumbas uz leju. Bet tas ir sapnis, ne murgs! :D
-
0 commentsLeave a comment
- 11/24/18 01:47 am
- Man pašai interesanti, kas notiks ar manu pēdējo apsēstību. Tā nepaspēja iziet savu kursu, un tagad turpina kā sarkana lampiņa mirgot man galvā. Man jāiet pa noteiktām ielām tās dēļ. Jādara noteiktas lietas. Domās vispār, ja ir kaut kas tāds nepabeigts, tas var turpināties mūžīgi. Gribas, lai tā ir nākamā terapijas tēma, jo šoreiz biju pavisam tuvu maliņai, biju pazudusi, grūti tagad izrāpties no tās bedres. Bet grūti arī nerāpties atpakaļ, jo apsēstības uz mazu brītiņu mierina.
*
Man riebjas, cik slikts darbinieks es esmu. Man piedāvāts tik daudz fakin labu, respektablu darbu, bet man tie vienkārši nafig neinteresē. Es pieņemu tos darbus reizēm, reāli velku laiku tur, neradot nekādu vērtību, algas dēļ, un tad, kad galīgi vairs nevaru izturēt, eju prom. Tā vietā man gribas darīt kaut ko praktisku, ar rokām, nevis ar prātu, vai vismaz kaut ko, kur patiešām var ar cilvēkiem sarunāties, neko nepārdodot un neprasot. Vienkārši runāties. Runāšanās man sāk sanākt aizvien labāk, bet reāli par runāšanu tāpat vien neviens baigo naudu nemaksā.
*
Es varētu iedzert zāles un gulēt, bet šovakar atkal ir tik akūti vientuļi, ka vispirms gribas savas smadzenes izpeldināt un notrulināt reāli sūdīgā TV, lai gana nogurtu. Tās ripas iemidzina ķermeni, bet prāts turpina darboties kā putniņš būrītī. Vai varbūt es to visu izdomāju. Kaut kur tuvumā kāds raud. Tā es zinu, ka viņi droši vien dzird arī mani. Nu čau, kaimiņi.
-
0 commentsLeave a comment