- 2/20/19 05:17 am
-
sobridEs jau kaut kādā padsmitnieka vecumā nezkāpēc visiem teicu, ka man nav dzimšanas dienas, jo vēl joprojām lēnām dzimstu. Tu arī :).
Labi ieklabināts. Mani aizķēra vieta par to, ka spēj ar savi sazināties pietiekami labi, lai laikus tiem randiņpuikām pateiktu - miers. Laikus tādā ziņā, ka šiem nebija pārāk daudz laika pieķerties, sadomāties un arvien stiprāk aplauzties pie Tava "visu labu". Man nesen tā bija...cilvēks gribēja randiņot un kādu glītu brīdi tie vairs nebija tikai randiņi. Bija vairāk. Un tad cilvēkam tie Tavi 120 grādi un srop un viau labu...:)). Es ar tāāāādu inerci aizlidoju uz priekšu....:). Un nav ko un par ko vainot :), bet sajūta vnk traka. Lasu Tavējo un redzu, ka var citadāk.
Un tinderis ir kruts lakmusiņš. Tiešām glīts. Iegāju un sapratu šo to no kā jūtos. Daudz matchu, nevienas paša uzsāktas sarunas un "no date" mood. Sēžu un lēnām piņķerēju sataisītos attachmemtus vaļā. Bet par to jau man savs teksts būtu jābīda.