- 3/4/19 11:17 pm
-
Paldies par komentāru, tas mani kaut kā sasildīja.:)
Ir forši dalīties domās un domāt kopā, it īpaši par tik sarežģītām tēmām. Es Tev piekrītu par to pieaugušo atbildību. Bet ko darīt, ja vecāks tā īsti nekad nav bijis veccāka lomā, un viss bijis apgriesti? Šis kļūst vēl piņķerīgāk, kad gan bērni, gan vecāki pieauguši. Mamma šobrīd, piemēram, vēl aizvien izturas kā manipulējošs, upura lomu principiāli ieņēmis bērns, nemitīgi žēlojas, piemin nāvi, savus upurus mūsu labā un mūsu "neizprotami, nepelnīti" negatīvo attieksmi. Mēs pašlaik it kā esam pieauguši, bet nespējam kā pieaugušie bērni arī no savas puses komunicēt atbildīgi. Ik pa laikam uzsprāgstam, kad viņa emocionāli spīdzina kādu no mums, pieprasa neiespējamas lietas vai, jāsaka godīgi, reizēm vienkārši par neko, jo nav spēka vairāk ar viņu komunicēt. No vienas puses, es nevarētu citādi. No otras - vai arī tā nav tāda pati atbildības nostumšana grūtās bērnības dēļ? Vai var attaisnot nekrietnu izturēšanos pret citiem, kuri, piemēram, nemaz nesaprot, kas ir pieaugušā un bērna lomas?