- 2/20/19 10:42 pm
-
Tevi nudien var pat mazliet apbrīnot un cienīt par sasniegto.
Izskatās, ka tavi vecāki vienkārši nav bijuši tev gatavi. Viņi varbūt ir bijuši gatavi kādam izsapņotam bērna tēlam, kuram nav sakara ar īstenību, bet ne reālam cilvēkam ar reālām vajadzībām. Un tad viņi nav sapratuši, ko ar tevi darīt. Droši vien vēl tagad nesaprot. Tā gadās.
No bērna, no pusaudža pozīcijas tas ir traģiski. Es nezinu, vai ko tādu var piedot. Droši vien tādu situāciju var atrisināt, bērnam attiecībā pret vecākiem ieņemot stingrā pieaugušā nostāju. Tāpēc, ka tie divi vienkārši nav pieauguši un vismaz vienu pieaugušo vajag, ja grib kaut kā nonākt pie vismaz kaut cik cieņpilnām attiecībām. Bet vai vispār to vajag darīt? Vai tur vispār var būt kaut kas normāls? Es nezinu. No vienas puses varbūt vienkāršāk un pareizāk ir samierināties ar savām nejaukajām jūtām pret vecākiem. Galu galā tās ir absolūti pamatotas. No otras – neko nedarīt ir padošanās, ar ko arī var būt ļoti grūti samierināties. Tie tomēr ir vecāki.
Kā tagad ir tavai jaunākajai māsai / brālim?