Vēl man labās rokas rādījpirksts un fakucis - abi pirksti ir aptīti ar plāksteriem, jo es 2x pieļāvu vienu un to pašu stulbu kļūdu. Tas man liek sev jautāt, cik reizes cilvēkam ir jākļūdās, lai viņš sāktu no savas kļūdas mācīties? Es ceru, ka 2x ir pietiekami.

Jebkurā gadījumā pirkstus man vajag veselus, lai es varu pilnvērtīgi klabināt klaviatūru, kas ir mans galvenais darba instruments. Jābūt uzmanīgākam, stipri uzmanīgākam - tāda acīmredzot ir mācība.

Ak, Bauska, Bauska,
Tu mana sirds lauska.

Beidzot atkal var teikt, ka tuvojas vasara, un tas mani iepriecina. Vēl kādi 2 mēneši ir jāiztur, un tad jau ies vieglāk. Janvāris ir visgrūtākais - janvāris ir jānolauž. Bet pēc tam tikai uz augšu.

Cilvēka dzīlēs, kur apziņas gaisma neiespīd, plūst tumšas strāvas, un tām piemīt milzīgs spēks. Tālu aiz redzamā un dzirdamā, saprātam, gribai un morālei neaizsniedzamā dziļumā tās vada cilvēku pēc tikai sev zināmiem likumiem. Tā ir tumša vieta cilvēka dzelmē, un šās tumsas sirdī mājo cilvēka īstenie saimnieki - iekāre un nežēlība, kuras nezina šaubu un kompromisu. Tās ir lielas, melnas acu zīlītes, kurās, rūpīgi ieskatoties, var ieraudzīt pirmatnējo uguni un tai apkārt cilvēku siluetus, kuros dzalkstī tādu pašu melnu acu pāri. Tie met ļaunus skatienus uz tumšajiem džungļiem sev apkārt, un viņu rokās mirdz šķēpi. Daži to sauc par ārprātu.