Cilvēka dzīlēs, kur apziņas gaisma neiespīd, plūst tumšas strāvas, un tām piemīt milzīgs spēks. Tālu aiz redzamā un dzirdamā, saprātam, gribai un morālei neaizsniedzamā dziļumā tās vada cilvēku pēc tikai sev zināmiem likumiem. Tā ir tumša vieta cilvēka dzelmē, un šās tumsas sirdī mājo cilvēka īstenie saimnieki - iekāre un nežēlība, kuras nezina šaubu un kompromisu. Tās ir lielas, melnas acu zīlītes, kurās, rūpīgi ieskatoties, var ieraudzīt pirmatnējo uguni un tai apkārt cilvēku siluetus, kuros dzalkstī tādu pašu melnu acu pāri. Tie met ļaunus skatienus uz tumšajiem džungļiem sev apkārt, un viņu rokās mirdz šķēpi. Daži to sauc par ārprātu.