Reiz sensenos laikos, kad meitai bija trīs gadi, viņai bija bērnudārza audzinātāja. Skaista, ļoti lādzīga, varbūt pat pārāk, ļoti mīlēja bērnus. Meitai viņa ļoti patika. Ļoti, ļoti. Man liekas, ka arī audzinātājai mana meita patika mazlietiņ vairāk nekā citi bērni.
Audzinātāja sabija vien nepilnu gadu un aizgāja prom. Neilgi pēc tam tikai vienu reizi viņu nejauši satikām, meita šausmīgi sakautrējās un pat lāgā neparunājām.
Šodien runājam par bērnudārzu, kas tur vēl strādā, kas aizgājuši prom. Izrādās, viņa savu mīļo audzinātāju neatceras. Eju pie datora, meklēju bildes, pat vārdu, izrādās, viņai atceros pareizi. Rādu meitai. Neko neatceras.

vārdus, ka "dzīve ir spēle" daudz vairāk droši vien sagaidītu no kaut kādiem volstrītas džekiem, vai vismaz citiem naudīgiem tipāžiem, bet reiz es kaut ko tādu redzēju uz vienas no miljons iedvesmojošajām kartiņām, un tie vārdi manī atrada neticami dzirdīgas ausis. nevis tā, ka es sāku pret dzīvi attiekties kā pret spēli, bet ka es pamanīju, ka es jau pret to tā jau attiecos. protams, ne tādas dramatiskas filmas cienīgā scenārijā un ne katrā brīdī, which is a shame, bet tad, kad piedomāju - jā.

piemēram, rituāli, kas noskaņo darbam - brokastis un kafija. tad iekārtošanās pie datora un fonā soft lounge pleilistes ieslēgšana. protams, ir stresainās dienas, kad tas viss baigi nenomieirna, bet tad, kad atkal atnāk mierīgākas dienas, tad tas strādā. es un spēlēju savu lomu.

Kolēģis piešķīra mazliet apsistu vecu aifonu. Pagaidām man no sirds riebj. Vienīgais, kas patīk- maziņš. Un tas, ka ponijs dāvināts un pat pakaļ nebija jāiet.