- 3/5/19 08:25 am
-
ja es nevaru saprast kas ir vai nav o.k., es iedomājos kā būtu ja tajā pašā situācijā būtu cits cilvēks. ieliec tur, piemēram, savu māsu/brāli/draudzeni vai ja vēl nevar saprast - pilnīgi svešu cilvēku. nu ir mākslas filma, tur ar varoni notiek tā un tad citreiz uzreiz kristālskaidrs vai tas ir piedodams vai galīgi nav o.k.
viena lieta ir nesaprast lomas. ir civlēki kas nesaprot un kuļas un kaut kā tā - viduvēji izpeld bez izcilībām bet arī bez dzīves čakarēšanas saviem bērniem. tasir es domāju ka pieņemt to 'man bija grūta bērnība' nav viegli, bet tas nav tas pats kā 'bučojiet man kājas, jo MAN bija grūta bērnība un tagad man viss pienākas'.
t.i. es domāju, ka tev nekas nav jādara. varbūt jāpieņam, ja vari, bet drīkst arī nepieņemt. un komunicēt atbildōigi būtu forši, bet dzīvē tas ne vienmēr ir iespējams. t.i. pieklājīgi ir viena lieta, bet tev ir arī tiesības novilkt robežas, tev ir tiesības nekontaktēties un galu galā, tev ir tiesības pateikt vārdos to, kas notika un nebija o.k. pie katra teksta par upuriem, kas nesti likt pretī 'varbūt nesi arī, to es neatceros, es no savas bērnības atceros dokumentālu faktu x'.
jo nu manipulācijām ir šausmīgi grūti pretoties, bet ja cilvēks saprot, ka tas nestrādā, nu tad mazāk laika pavada cenšoties. tas ir grūti, bet tas ir iespējams. par šito diezgan labi bija Panda Sarunās par laimi. es vairs neateceros kas tieši, bet man patika, tā ar humoru un lietišķi