- 2/21/19 10:22 am
-
"Izskatās, ka tavi vecāki vienkārši nav bijuši tev gatavi." - 'loti labi teikts, varētu arī atbilst patiesībai. Man šķiet, ka viņi vispār nebija gatavi ģimenei, tā vienkārši gadījās. Mamma arī cerēja, ka bērni dos viņai, ka mēs darīsim viņu laimīgu, bet mēs, protams, īsti tajā laikā nerubījām, kā piešķirt dzīves jēgu pieaugušam cilvēkam.
Piedevusi, šķiet, esmu jau sen. Jūtu viņus sevī, cik ļoti līdzīga esmu un cik milzīga cīņa ir būt par labāku, atbildīgāku un laimīgāku cilvēku, tāpēc man nav iekšā īsti viņus tiesāt. Es zinu, cik grūti ir, man viņu pat kaut kā žēl, un gribētos palīdzēt. Tas gan īsti nav iespējams, ja cilvēki paši necīnās.
Reizēm vienīgi ir dusmas par laiku, kas šī visa dēļ pazaudēts. Šķiet, ka savus bērnus nepaspēšu, jo tikšana kaut vai līdz spējai dibināt attiecības ir paņēmusi tik daudz laika, ka bioloģiskais pulkstenis drīz vairs nebūs labvēlīgs topošajiem bēbjiem. Visi apkārt šķiet jau daudz ko sadarījuši, bet man sasniegums ir nedabūt nervu sabrukumu, naktīs gulēt un spēt sarunāties ar cilvēkiem. Tas nav maz, bet ir sajūta, ka nekad nepanākšu citus, ka mācos ABC, kamēr citi jau runā svešvalodās.
Stingrā pieaugušā pozīciju ieņemt pret vecākiem... Hmm, nezinu, vai pareizi sapratu, kā Tu to domā. Ja tā, ka man būtu jāieņem pieaugušā (vecāka) pozīciju pret viņiem, kuri izturas kā bērni, manuprāt, tā būtu kind of vardarbība pret sevi. Tas, ko varu darīt, ir rūpēties par sevi pašu. Šobrīd arī norobežojos, bet ne tā nelaipni. Citādi viņi velk līdzi purvā. Ir arī uzskats, ka līdzatkarīgās ģimenēs labākais, ko var darīt, ir rūpēties par sevi, lai pārlauztu disfunkcionālo sistēmu. Tas arī rāda apkārtējiem, ka var dzīvot citādi, varbūt iedvesmo un to sistēmu iešūpo. VAI ARĪ norobežo vēl vairāk tos, kuri mainīties vairs nespēj vai nevēlas.
Kad es dzirdu "Tie tomēr ir vecāki", man vienmēr uzsit dusmas bišku pret tiem, kas tā saka. Par vecāku nepadara bioloģija, bet rīcība. Man savējos ir ļoti grūti just kā vecākus pat nenosodot, man nav arī tādas pienākuma apziņas pret viņiem, jo vēl aizvien laboju to postažu, ko viņi ir manī atstājuši. Tie nav vecāki, kas tikai ņem, ņem, ņem un ņem no saviem bērniem un posta, kamēr no viņu dzīves palicis tikai smags, gandrīz nepieveicams darbs izdzīvot, izturēt, ar visu to, kas notiek iekšā.
Jaunākajai māsai iet sūdīgi, bet, manuprāt, viņa to neapzinās. Ja nekad īsti nav bijis labāk, tu nezini, cik slikti tieši ir. Tas ir labi, ka viņa ir tādā burbulī. Arī es līdz kādiem 12-13 gadiem mammu uztvēru par savu universa centru, lai gan viņa darīja pāri. Tikai kkādā vēlā pamatskolā uzzināju, ka visus bērnus vecāki nesaukā rupjiem vārdiem un neapmētā ar priekšmetiem, kad kaut kas nepatīk (utt). Kaut kad man bija doma, ka varētu viņu ņemt pie sevis tāpat kā vienā brīdī ar vecāko brāli gribējām otru jaunāko māsu paņemt pie sevis, bet tas ir nereāli - mēs viņu nedabūtu prom no mammas, tad būtu jāiet caur tiesām droši vien, mazā to arī nesaprastu, un iestātos apokalipse zemes virsū. Mēģinu vienmēr būt sasniedzama, kad viņa zvana ar mājasdarbiem, krāju naudu nometnei, kur viņa varēs satikt bērnus no labākām ģimenēm un noķert kādu iedvesmu, saku viņai labas lietas par viņu, bet kopumā visus bojājumus droši vien viņai būs jālabo pašai terapijā vai citādi, kad izaugs. Reāli pēc otras mazās māsas, kura tagad ir augstskolā, nepietiek spēka vairāk enerģijas veltīt mazajai.
Sanāca vēl vienu bloga ierakstu uzrakstīt, tikai lai Tev atbildētu. :D