Nevaru saprast, kas notiek... Liekas, ka kkas nav kārtībā, ka viss iet greizi, bet nevaru neko mainīt, jo tiklīdz nolemju nedarīt kādu konkrētu lietu, tā pēc mirkļa jau daru vēl lielākas stulbības! Man tas riebjas! Es gribu, lai man un maniem tuvajiem ir labi, bet tā var būt tikai vienai pusei, jo ja viņiem (labi, konkrēti viņam) ir labi, tad man ir slikti, bet kad man ir labi, tad savukārt viņš nav laimīgs.. Bet es negribu visu mūžu dzīvot nākotnē un cerēt, kad mums būs daudz naudas, kad viņš būs ieguvis 10 doktorgrādus, kad viņš būs izmācījies entajās ārzemju augstskolās, tad mēs būsim laimīgi kopā.. Es gribu būt laimīga tagadnē un būt kopā ar viņu, bet viņš ir laimīgs ar grāmatām.. Ir sajūta, ka to vienu dienu nedēļā viņš atvēl man, lai apmierinātu savas vēlmes, bez kurām viņš varētu arī iztikt, ja vien tas dotu labas atzīmes, un aiz pienākuma, lai es nesāku taisīt pavisam lielus tračus! Un kad es satieku viņu centrā, tad viņš piekrīt satikties, lai nebūtu tā, ka viņš mani atšuj, nevis tādēļ, ka grib.. Es gribu saņemties un nelikties ne zinis, piekrist viņu satikt, kad viņš to ierosina un darīt savas lietas, bet es tā nespēju, man to vajag biežāk, es nevaru neatbildēt uz viņa sms un izdarīt to tikai vakarā, lai gan viņš to ir atsūtījis rīta pusē, es nespēju satikties 1x nedēļā, lai gan viņš to visticamāk vēlētos 1x mēnesī! Es nespēju iedomāties nebūt ar viņu kopā, bet tajā pašā laikā viņš paziņo, ka varētu aizbraukt uz 2 gadiem.. Tas teikuma sākums par nelikšanos ne zinis izklausās pēc iepriekšējo attiecību modeļa ar ex.. Vēsture atkārtojas, es atkal daru tos pašus idiotismus, rīkojos tāpat un runāju to pašu, lai gan negribu, bet es nesaprotu, kā lai dara citādāk.. Kā panākt, ka esam apmierināti abi? Kur rast kompromisu???
Tas viss izklausās pēc slima suņa murga..
Es zinu kā man ir paveicies, es māku to novērtēt, bet es nemāku to saglabāt...

Man vajag psihologu!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!