vēzīšu izvalbīto acu psiholoģija...
Oi, Tev te gan jau sakomentēts pamatīgi! Varbūt šī tēma jau ir veca, bet es to tikai tagad izlasu :) Tomēr nevaru atturēties neuzrakstot, ko par to domāju.
Katrs cilvēks pārdala savu laiku uz daļām - vienu daļu viņš atvēl SAVAI IZAUGSMEI, SAVU (UN TIKAI SAVU) MĒRĶU ĪSTENOŠNAI.
Kādi ir tavi mērķi? kāds ir Tavs sapnis par to, kas Tu esi, kas Tev piedrer, KAS IR JĀDARA, LAI TO SASNIEGTU? Ja Tu nebaidīsies sapņot un ticēt (!) nakotnei, tam, kas vēl nav un ko Tu vēlies, arī Tev būs ko darīt, kamēr jūs neesat kopā. Un tā nebūs tikai tāda gumijas stiepšana no viena brīža līdz otram, kad atkal varēšu viņu redzēt...
Izbaudi to mazo laiciņu, kad jūs esat kopā, jo laiks ir nežēlīgi īss pēc definīcijas. Lai šie mirkļi viņam paliek atmiņā un viņš vairs nevar bez tiem iztikt.
Katrs sapnis prasa rīcības plānu.
Nav svarīgi, vai Tu sasniedz mērķi - svarīgi ir tas, kas ar Tevi notiek, kad tu tiecies uz to.

Nezinu vai Tev no šitā būs kāda jēga, jo katrs jau citādāk uz lietām skatās.