| Ceļš Uz mājām |
[Nov. 7th, 2005|08:34 pm] |
Es atkal eju un rīta skurbumā spoguļojos peļķēs
Es klusēju un nedomāju, jo nav vērts vairs....
Kamdēļ?
Kam tas vajadzīgs?
Nav vairs tās mazās meitenītes, kas dziedāja un lēkāja priekā par apkārtējo,
nav un nebūs vairāk smieklu, ne tā paša smaida un līksmes, tas lai paliek jums vecāki
Jo neko labāku no sevis nevaru piedāvāt, gremdējaties šajās atmiņās ,šajā viltus realitātē, šajā nelielajā vēsturiskajā laikā, kas jums bija bērna bērnība!
Viegls un dziļš dūms apreibina mani un es paveros augstāk, jo tā vieglāk iet uz prieksu
Gribas man saukt pēc Dieva, kur esi! Un tad atopos ka labāk nevajag, viņam tāpat jau daudz darīšanu, kur nu vēl ņemties ar manīm.
Turpinu ceļu ierastajā solī un atkal nedomāju, kam tas vairs vajadzīgs
Līdzjūtība pret sevi parādās un es sāku sevi šaustīt par visu ko daru un nedaru,es beidzot apstājos un domāju atkal kā pamest dzīvi,bet tad atkal atceros ka dzīvība manī ir pārāk stipra un tā neļauj man aiziet,fars! Ne dzīve,marasms
Dēļ kā mēs dzīvojam, itkā jau saka ka priekš sevis, bet ko tas reāli dod, nodrošinām savu eksistenci un nekas vairāk un nekas mazāk, vai varbūt dzīvojam mīlestības dēļ?
Raudāt vai smieties par to?
Cigarete nokrīt ..........es eju
Nopietni, bet drīzāk skumji veros uz priekšu
Vai viss līdz šim pārdzīvotais ir bijis velti, kur slēpjas augstākais mērķis,dēļ kā manas asinis un asaras lietas,negulētās naktis un badošanās ciestas ,pazemojumi un kaujas izturētas?
Kā lai atrodu sevī atbildi, ja šī neziņa smacē vairāk kā vēzis tur iekšā nost,pateiksiet?
Durvis atslēdzu un visu aizmirstu, lai no jauna nākot mājās sāktu domāt.. |
|
|
| Nemeklē mīlestību, jo tā atradīs tevi |
[Nov. 7th, 2005|08:34 pm] |
|
neticeeju,gribeju aatrak visu ,bet tagad....ir labi tapataas:) |
|
|
| Vīrietis aizmirst, bet nepiedod! |
[Nov. 7th, 2005|08:32 pm] |
|
aha;)) |
|
|
| Vīrietim ir jāmīl sievieti vairāk kā viņai viņu-Laimīgu attiecību slēptā veiksmes formula. |
[Nov. 7th, 2005|08:32 pm] |
|
ta luuk... |
|
|
| kaut ka ta,nelaagi |
[Nov. 7th, 2005|08:31 pm] |
Tukšums jau kaut kur ir ielīdis , bet drīz parādīsies.
Tagad solījums, kas tika dots manā atmiņa uzplaiksnī, bet drīzāk tas bija tikai , lai mani mierinātu. Nelies ap garojums par iedomātā solījuma pildīšanu apņem mani un es laiski gulšņāju pa gultu ,un siltumā sasildu, ar cerību un domu.
Bet tagad kad laiks solījumam, nekas nenotiek un es esmu mierīga jo tas bija tikai, lai mani mierinātu un domās apmānītu, jauki,bet truli.
Tik nedaudz nepieciešams īstai laimei, tātad uz ko mēs tiecamies? Ja priekš laimes tik minimāli kaut , kas nepieciešams.
Kad liekās ka ir tik daudz par ko runāt tad apjēdz cik tajā pašā brīdī cik tieši maz par ko ar runāt, jo lietas ir saistītas un beigās aiziet līdz tam ka ir tikai improizācijas un variācijas pati par sevi lietas ir tiešām ir tik, tik, vienmuļas tāpēc mūsu fantāzijām ir tik liela nozīme. |
|
|
| trakums ar mani |
[Nov. 7th, 2005|08:30 pm] |
Tik bieži ir brīži kad iedomātais prieks izgaist kā ar rokas mājienu, jo paredzēto notikumu gaitu izjauc pavisam ne paredzēts notikums kā piemēram zvans vai ziņa.
Grrrrrr...... pavisam noteikti cilvēks ir apjucis vai pat sašļucis un šo sejas vai sajūtu izteiksmi nespētu attēlot un pat izprast cilvēka būtības pārdzīvojumu neviens , kas pat vēlētos iedziļināties. Tas ir pavisam noteikti viss orģinālākais būtības sejas spogulis...sāpes, kas slīgst neziņā un sāpe , kas smeldz un tai pašā laikā rauj sirdi uz pusēm, kā vairāki cikloni plosītos sirdī censtdamies izraut ar vien lielāku gabalu no tās. Baisi. Bet patiesi šie vārdi skan no sirds dziļumiem, kas kā izslāpušas mutes kauc pēc vārdiem kas viņas remdētu.
Izsalkums , kas kliedz pēc apmierinājuma , bet tā nav kā nav....
Dodiet jel padomu, ko lai dara izmisusi sirds! Vai sāpe vai izmisums vai kas?/
Pārāk daudz jautājumu un pārāk maz norāžu uz atbildēm , lai tās gūtu , lai cik bēdīgi tas būtu. Bet ziniet ko mana sirds nav vēl mirusi atkal, tā vel gaida , tā vel cer..... varbūt tas notiks.
Kā riebjas muļķīgas cerības un iedomas , kas vispār pasargā mūsu vājo nervu sistēmu no visa, kas pastāv kā mūsu vairogs.
Es vnk vēlos būt kāda, kādam vajadzīga un tas ir viss , pēc tam kā jau zināms pēc zvaigznēm es būšu uzticīga līdz nelabumam! Vai tiešām nav neviena kurš būtu pelnī`jis manu saucamo uzticību un iekāri, apmaiņā pret to ka man viņš ir.
Atkal šis muļķības , kas jaucās prātā liekas ka man tumsonība nav izdzēsusi šo manu īpašību- cerēt , cerēt atkal un vēlreiz gaidīt; par to es sevi nīstu, jo esmu naiva tajā ziņa , ka domāju -ceru =ka varbūt!
Tās ir tikai domas , bet tomēr!
Mīla ir tikai iedomu un fantāziju apvienojumu auglis ,kas top mūsu prātos.
Tikai sāpes.
Es viņu mīlu!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Tā ir tikai šī brīža iedoma, bet tomēr tā mani plosa un lai tiktu no tās vaļā man ir jātiek ar to galā- jācīnās!
Lai jupis tevi rāvis es tevi gribu, varbūt neesmu gatava tava veida iedomātajām attiecībām , bet tomēr man vajag kādu ! Kaut vai tevi! |
|
|
| Dreams |
[Nov. 7th, 2005|08:29 pm] |
Vai tās ir ilūzijas? Manuprāt,kaut,kas ,kas palīdz pelēkajā ikdienā izkļūt no pelēcības un satraukuma, tas palīdz ieslīgt tajā kas tev tīk,nedodot citiem nekādu priekšrocību pār tevi valdīt vismaz uz to brīdi kad sapņo.
Ir pieņēmums,ka sapņi mums vēsta nākotni, piemēram –dežavū:redzēta darbība zemapziņā guļot kuru atceras esot tajā situācija un brīdī, vai arī sapņu simbolika ,kas vēsta par to kas mūs sagaida un to atrisinaāt palīdz sapņu tulkojumu grāmatiņas.
Sapņu būtībā slēpjās cilvēka liktenis un atslodze, kā ari pārdzīvojumi , kas atmiņu rezultātā iepinās mūsu vīzijās.
Sapņi vairāk ir saistīti ar cilvēka nākotni, bet murgi ar esošajiem satraukumiem vai pārdzīvojumiem, kas noris cilvēkā ikdienas gaitās. Bieži vien cilvēki mēdz teikt ka nesapņo ,bet tikai murgo- tas varētu pierādīt to ka cilvēki kuri nespēj izlādēties ikdienā un visu stresu patur sevī-cieš no tā ka viņu zemapziņa vēlas,lai cilvēks kaut ko mainītu savās dzīves gaitās, jo tā nevar turpināties....varbūt līdzīgi kā signalizācijas sistēma .
Arī jaukas atmiņas ir sapņu fantāzijas pamatā-kad cilvēks uz reālām izjūtām balstītus notikumus atdzīvina un vēl ievirza sev gribošajā notikumu norises gaitā, kā arī ja cilvēkam ir vēlme kaut ko iegūt vai doties un ir zināšanas vai līdzīgas lietas darītas tad ir pavisam reāli iztēloties ilūziju un to pārdzīvot.
Pašnāvību cēlonis rakstnieku un citu cilvēciņu dzīvē bieži vien ir tas, ka cilvēkam nojūk siena starp fantāziju pasauli un parādās reālā dzīve, kas biedē un ir tik skarba.
Šis iemesls ir,kāpēc cilvēkiem ar šizofrēniju ir jābūt izolētiem no sabiedrības, jo tā izvairās no riska savainot sevi un ilūziju iespaidā nodarīt pāri citiem.
Katram cilvēkam ir viņa pasaulīte, kas satur viņa domas, fantāzijas un ieceres, vieta kur var justies labi un ar šo jauko domu palīdzību kā spilvendrānu izmantot dzīves lietu apvilkšanai, lai neuzdurtos uz stūriem. Jo cilvēkam vājāk attīstīta fantāzija jo grūtāk viņam dzīvot, jo visas dzīves darbības procesā ir jāprot iedomāties-iztēloties situācijas vai priekšmeti u.c nav jau visiem jābūt radošiem māksliniekiem, bet ja ši iztēles uztvere nav attīstīta tad ir kā ir. |
|
|
| nedaudz papinjkerejoties |
[Nov. 7th, 2005|08:28 pm] |
Sapņainas iedomas atkal jaucās ar ilūzijām un realitāti.
Tas ir mokoši un pat draudīgi veselībai, manuprāt katrai meitenei ir gadījušies šādi mirkļi kad minūtes velkās kā stundas un smacē nost atņemdamas ar vien vairāk iedomu un sapņu ikbŗīdi , lai iebiedētu par to kas varētu būt un pat nedaudz par to kas bijis un varbūt pat uzplaiksnijis atmiņā kļūdas. |
|
|
| prieksun apmierinajums,bet kas nak talaak? |
[Nov. 7th, 2005|08:26 pm] |
Prieks ir neaprakstāmas sajūtas, kas ir starp kaifu un cilvēka iedomu pasaules saskaņu ar notiekošo. Laime ir tā sajūta, kas ir priekam esot –prieka augstākā pilotāža.
Bet tomēr cik bieži cilvēki spēj novērtēt patiesi labus mirkļus, bieži vien tikai tad kad tie ir pagājuši un nākas vien gremdēties atmiņās par neizdarīto un domāt ,kas būtu bijis.
Ir māksla spēt apzināties patiesi vērtus mirkļus ,jo tie nemaz nav tik daudz un bieži.
Bet lai iemācītos apjēgt mirkļu burvīgumu un svarīgumu ir jāapiet bieži vien kādam laiciņam ,lai nostabilizētos izpratne, vērtības un principi.
Tā apziņa vai saucamā apskaidrība var atnākt jau pusaudžu gados vai tikai vecumdienās sēžot mazbērnu pulciņā.
Vērtību patiesums katram nostabilizējās atkarīgi no vides un pieredzes kāda bijusi un ir. Vienam nauda ir svarīgākais ,otram mīlestība, bet trešajam bauda: kas nu kuram tuvāks. Mēdz būt ari tā ka saka nekad nauda man nespēlēs galveno lomu dzīvē , bet te pēc pāris gadiem kad esi biznesa monopolā iepinies līdz ausīm diezko nevarētu teikt ka tā būtu. Kā jau minēju tas ir atkarīgs no vides kurā mēs uzaugam un darbojamies, nereti saka ka darba lauka maiņa nāk par labu ikkatram, kas vēlās panākumus.
Īstu panākumu atslēga slēpjas mērķtiecībā, principos un patiesā darbībā, kas ir virzīta uz to lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Nav runa par godkāri un rezultātu sasniegšanu jebkuriem līdzekļiem, bet par patiesu darbu un atdevi ne tikai darbu stundu ietvaros bet ārpus tā arī, lai ideja elpotu ar tevi ik uz soļa.
Dažnedažādas domas maisās pa galvu, bet saka kalpo kārtībai un tā kalpos tev. Ne par velti jau senie ir teikuši ka kārtībai nevis haosam ir labdabīgāka ietekme uz mūsu dzīvi. Varbūt kādam citam tava dzīve ir haoss , bet ja tu tajā orientējies tad lūdzu uz priekšu, bet galvenais lai tava paša domu nelielie jucekļi neaizaino tavu patieso domu gājienu un dod tev spēku turpināt iesākto , nevis traucē darbību. |
|
|
| aha |
[Nov. 7th, 2005|08:25 pm] |
|
Prieks ir atkarīgs no katra individualitātes, pieņēmumu un priekšstatu kopuma. |
|
|
| grozoties ap milestibu |
[Nov. 7th, 2005|08:24 pm] |
Neviens nav spējis tā īsti noformulēt vai nonākt pie kopīga secinājuma , kas tad īsti ir mīlestība. Es ari nedomāju to darīt, jo tas ir smalks, individuāls iekšējās pasaules krāsu pieplūdums , kas apvērš mūsu redzējumu un lielākoties liek justies droši, labi un pašpārliecināti. Mīlēt manā izpratnē lielākoties nozīmē ciest, piedot, saprast un ziedoties, ja tas viss notiek tad cilvēks tiešā ir atradis īsto jo nedaudz sevis pazaudē un izmaina esot kopā ar kādu, bet ja šie procesi notiek tad tiešām ir jādomā, ka mīli un vēlies būt kopā aiz tā ,ka kā cilvēks viņš tev simpatizē.
Manuprāt ,pārāk daudzi mētājās ar vārdiem- es tevi mīlu u.t.t, lielākoties tā ir tikai fizioloģiska iekāre, kuras pamatā darām visu lai iegūtu vēlamo. Tas ir normāli.
Nedaudz vairāk par to patikšanu, man vienmēr ir riebies , ka vispirms padomā-kāds „seksīgs bābietis” vai vella mātīte un tad padomā kāds tas cilvēks ir patiešām-ja vispār līdz tam aizdomājās.
Man svarīgākais vienmēr ir bijis tas kāds ir cilvēks-nav nozīmes vecumam, svaram, garumam, izmēriem, bet tam ,kas ir sirdī un galvā. Ir patīkami ja esi spējīgs labi un viegli komunicēties un pielāgoties sabiedrības slāņiem, sākot ar maziem siekalainiem bērniņiem, vecākiem un omītēm un opīšiem. Zināma pieredze un pārspriedumi ar dažādām vecuma grupām par aktuālākajām lietām nāks par labu ne tikai zināšanu ieguvei, bet arī papildinās mūsu uzskatu un principu analīzes pieņemšanas un lēmumu izdarīšanas procesu. Jebkura veida pieredze ir un paliek pieredze vai laba vai slikta vai pirmā vai pēdējā tas ir jūsu ziņā, bet ja esiet tādi kās es , kas nespēj būt informācijas badā, tad uz priekšu- pasaule jums pie kājām |
|
|
| My life is like open highway! |
[Nov. 7th, 2005|08:22 pm] |
|
My life is like open highway! |
|
|
| bridis ar apkartni |
[Nov. 7th, 2005|08:21 pm] |
Moments, kas pavadīts ar kādu kopā, it sevišķi ja runā tieši par ģimeni, sniedz mums pārdomas par vispār esošo un pastāvošo, kas notiekas ap mums, mūsos un vispār.
Kā jau iepriekš minēju, viss ir atkarīgs no vides, kurā atrodamies, un no tā visa iziet mūsu domāšanas taktika un pieņēmumi par to, kā kam ir jābūt.
Kā ir teikt, Dievs mums radiniekus dāvā , bet draugus paldies Dievam mēs izvēlamies paši:) , bet nevajadzētu tagad izvairīties no ģimenes saistībām un pamest novārtā radiniekus un tuvākos, bet tieši otrādi iepazīt un mācīties to ko viņi mums spēj iemācīt , jo kā nekā viņi mums dzīves laikā ir blakām un vajadzētu taču izmantot izdevību.
Bet ja runā par tiem cilvēkiem pasaulē, kas aiz dažādiem iemesliem kļūst mums tuvi, tad tās ir sakritības, intereses vai kas cits kas varētu noskaņot uz vienas stīgas kas vieno un tur mūsu saistībās esam vainojami mēs paši, šajā ziņā izveidojot savu personīgo ģimeni jeb draugu pulciņu. Un ja asins vienotība gandrīz vienmēr nostrādā kā apstāklis palīdzēt, vai būt blakus tad šis ievirziens attiecībās mums neuzliek nekādus pienākumus no vienas puses ja protams viņiem nav pienākuma izjūtas vai cieņas pret jums., bet tas lai paliek katra ziņā , būt īstam atbalstam vai tikai labam laika kavēklim izklaides pasākumos.
Mēdz apgalvot ka mīlestība , ģimene un draudzība ir pats galvenais ,bet tas visdrīzāk galvenokārt apzīmē tikai vienu- vienotību dažādos izpausmes veidos, kas manuprāt katram cilvēkam ir viena no galvenajām vajadzības formām dzīves ceļā. |
|
|
| atkal par to kas ir milestiba....... |
[Nov. 7th, 2005|08:20 pm] |
Cik liels ir pārsvars to cilvēku ,kas var apgalvot, ka ir kopā ar kādu mīlestības dēļ? Vai tikai jaunības iedomu fantāzijas un jauno sajūtu savienojums? Bieži vien cilvēki viens ar otru sarod tā, ka pat neatceras kāpēc vispār ir kopā, kas viņus saistījis. Pienākums pret kādu ir līdzīgs kā pateicība.
Vai vienkārši cilvēku sadzīvošana un dažādu pienākumu izdarīšana, viņam par labu neliecina vien par pienākumu nevis labas gribas apliecinājumu.
Ja vīrietis uzskata, ka sievietei ja viņa ir ar viņu kopā, ir no rītiem obligāti jāgatavo brokastis un jāliekas vienā laikā gultā ,tad varētu padomāt par to ka parastākā veida anarhija, ļaujot it kā pēc visiem sterilo tipiem domāt ka vīrietis ir sagādnieks ģimenes galva un notikumu noteicējs. Vai šīm veida attiecībām ir nākotne mūsdienās?
Kad sievietēm ir tik pat daudz ļauts, kā vīriešiem!
Audzināti pēc vecajiem ieradumiem un sterilo tipiem viņi pārmanto un turpina šo anarhisko kustību ierobežojot sievietes.
Bet ja runa iet par naudu, tad vai vajag mīlēt vīrieti ja viņam pietiek ar maigiem vārdiem, apmierinājumu gultā un labi paēst? Manuprāt ,ka nē, jo mīlestība ir kaut ,kas tik salds un apdullinošs ko meklē visu mūžu dzīvojot ilūzijās par īsto .
Cilvēkam ir dota viena dzīve ko viņš te izjūt uz zemes , tāpēc vajadzētu izmantot visu ko dzīve piedāvā. Slimot ir bezjēdzīgi, mīlestība ir kā slimība kad simptomi ir visiem zināmi, bet īstās zāles vēl nav atrastas, tamdēļ nav ko slimot nejēdzību dēļ , jo nav vēl atrastas zāles.
Cilvēkiem vienmēr ir bijušas vajadzīgas ilūzijas , lai dzīve nešķistu tik drūma un mīlestība ir viena no tām lietām kas būtu jāsauc par ilūziju šedevru.
Mīlestība ietver sevī cieņu, sapratni un vajadzību vienam pēc otra un visam tam klāt ir apdullinoša rakstura sajūtas, kas rodās . |
|
|
| es sabiedriba.... |
[Nov. 7th, 2005|08:19 pm] |
Mana deja un klātbūtne ir priekšnesums JUMS.
Mana sabiedrība, uzklausīšana un runa ir pakalpojums JUMS.
Ja neesmu noderīga un jums nepatīk tad esmu nelaimīgāka par visiem pasaules bāreņiem kopā. |
|
|
| ta teica Pikaso:D |
[Nov. 7th, 2005|08:19 pm] |
|
Māksla ir vispatiesākie meli. |
|
|
| grrr..riebjas liekulji! |
[Nov. 7th, 2005|08:18 pm] |
|
Liekulība ir tas ,kas padara cilvēkus vēl nevērtīgākus kā viņi jau ir, jo tad viņiem nav tāda kauna vai goda un to dara tikai sava labuma pēc neievērojot daudzas etiķetes normas un izdarot viltīgus manevrus ,lai iegūtu vajadzīgās personas labvēlību slēpjot savtīgus motīvus. Bet nevajadzētu jaukt tādas lietas kā pateicību un pielīšanu. Pateicība no pielīšanas atšķirās ar savu godīgo raksturu, ietverot šajā solī godprātīgu žestu , kas apliecinātu pateicību un atbalstu. |
|
|
| vientuliba,milestiba...ai... |
[Nov. 7th, 2005|08:17 pm] |
Vientulība ir laiks kad cilvēks nejūt nekādu kontaktu ar citiem , tikai ar sevi.
Kādu brīdi tas varbūt ir patīkami, izbaudīt vienatni, apdomāties un it kā salikt visu pa plauktiņiem , būt ar sevi, bet tai pašā brīdi ja šī div vientulība ar sevi ievelkās līdz momentam ka cilvēks ieslīgst savā pasaulē, neļaudams nekam un nevienam vairāk būt par viņa dzīves sastāvdaļu. Tā jau dzimst dziļās domas un ģeniālie darbi, mīlas ciešanās un vientulībā ar sevi atstājot sevi tikai vērotāja lomā, bet vai tas ir labi ja šo pozīciju ieņem par ilgu? Plānprātība un prāta aptumsums.......man bija tā ka es ilgu laiku meklēju kontaktu ar ārējo pasauli censtdamās caur spuldzīti ieinteresēt citus būdama tikai kvēldiegs, tad iestājās saucamais morālais pagrimums , kad vairs nebija no svara sabiedriskās lietas, grāmatas un māksla, tas tukšums iezagās nemanot un no sākuma likās pat patīkams , bet tad es sapratu ka esmu iestigusi pārāk dziļi neesamības purvā! Bet tad tas viss pavērtās pret mani un tas vairs nebija labi, sapratu ka esmu pati pret sevi, nostādu citus pret sevi un esmu pati gan savā uzvedībā gan paradumos pret sevi kāda esmu sevi iedomājusies vai jūtos savos sirds dziļumos! Baisā sajūta visur vajā mani un smacē nost, bet es ķēros pie visa kā slīcējs jūrā pie visa kas tuvumā... tas bija varbūt pat pārāk uzkrītoši, bet tomēr es sapratu ka man kaut kas ir jādara lietas labad lai neiegrimtu bezgalīgā depresijā. Pirmais mēģinājums bija vairāk kontaktēties ar apkārtesošajiem, protams pēc ilgās noslēgtības tas nebija viegli , bet es gāju uz to lai sabiedrība mani atkal ieraudzītu uz skatuves prožektoru gaismās tādu kāda es esmu, nevis tāda kādu mani iedomājās!
Varbūt par vēlu , bet man tikai jaunība, bet tomēr esmu palaidusi garām satraucošās meitenīšu izdarības vienkārši ejot tām garām un paskatoties ar nievājumu un varbūt pat ļaunu smīnu uz lūpām. Šis cinisms un skepse vel joprojām ir manī, no vienas puses viena iegūta laba pieredze un īpašība , kas liek teikt kā es to redzu un ko tieši uz to brīdi domāju, tas citus kaitina. Bet tieši otrādi citiem tas patīk. Izzudis tās kautrīgās meitenītes naivums, klusums un mulsošā grimases- tas viss ir kaut kur sirds dziļumos bet dzīvē vairāk neparādās. Tā ir mana pagātne, mans vēstures posms , kas nodzīvots ar jums un starp jums.
Varbūt ir jautājumi , kas par drūmo periodu , bet tam nav nozīmes jo es domāju soļot tālāk, lai saņemtu triecienus un spētu pārvarēt tos saprotot ka tālāk būs vēl grūtāk.
Ja atminos tos visus momentus un pārdzīvojumus , kas bija un domājams ka būs sakarā ar šo melno etapu tad nevienam nenovēlu, lai jums iedomās iesēstos pārāk intuitīvas domas , kas traucēs jums doties tālāk un sadzīvot ar pārējiem, bet ja tomēr ir radušies varbūt tikai jūsu prātā un jums saprotamie aizspriedumi tad pameklējiet dziļāk, un vēl dziļāk un centieties saprast vai tas jums tiešām ir vajadzīgs!
Bet tomēr kā es saku par mīlestību- tā ir kā slimība un nav jēgas slimot nejēdzību dēl! mc |
|
|
| Labsajuta |
[Nov. 7th, 2005|08:16 pm] |
|
Labsajūta ir izskaidrojama ar cilvēka apmierinājumu gan fiziski, bet lielākoties saistīta ar prātu, kas smalkāk ietver sevī patīkamo cilvēkam savienojot ar notiekošo , kas šķiet pieņemamas labākajā nozīmē un veidā. |
|
|
| divains mums vai jums?! |
[Nov. 7th, 2005|08:10 pm] |
Kas var būt dīvaināks apkārtējā vidē ja ne tas,kas neatbilst mūsu personīgajiem priekšstatiem par konkrēto lietu , kas ir veidojušies pēc mūsu audzināšanas ģimenē, attiecībām sabiedrībā un iegūtajām zināšanām un pieredzi.
Mēs viens otram esam dīvaini un tas vairāk izpaužas mūsu saucamajā gaumes jautājumā,kas parāda kāds tu esi. Krāsas,fasoni un salikums pats par sevi norāda kāda ir tava izpratne un jūtas uz attiecīgajām lietām. |
|
|