| grozoties ap milestibu |
[Nov. 7th, 2005|08:24 pm] |
Neviens nav spējis tā īsti noformulēt vai nonākt pie kopīga secinājuma , kas tad īsti ir mīlestība. Es ari nedomāju to darīt, jo tas ir smalks, individuāls iekšējās pasaules krāsu pieplūdums , kas apvērš mūsu redzējumu un lielākoties liek justies droši, labi un pašpārliecināti. Mīlēt manā izpratnē lielākoties nozīmē ciest, piedot, saprast un ziedoties, ja tas viss notiek tad cilvēks tiešā ir atradis īsto jo nedaudz sevis pazaudē un izmaina esot kopā ar kādu, bet ja šie procesi notiek tad tiešām ir jādomā, ka mīli un vēlies būt kopā aiz tā ,ka kā cilvēks viņš tev simpatizē.
Manuprāt ,pārāk daudzi mētājās ar vārdiem- es tevi mīlu u.t.t, lielākoties tā ir tikai fizioloģiska iekāre, kuras pamatā darām visu lai iegūtu vēlamo. Tas ir normāli.
Nedaudz vairāk par to patikšanu, man vienmēr ir riebies , ka vispirms padomā-kāds „seksīgs bābietis” vai vella mātīte un tad padomā kāds tas cilvēks ir patiešām-ja vispār līdz tam aizdomājās.
Man svarīgākais vienmēr ir bijis tas kāds ir cilvēks-nav nozīmes vecumam, svaram, garumam, izmēriem, bet tam ,kas ir sirdī un galvā. Ir patīkami ja esi spējīgs labi un viegli komunicēties un pielāgoties sabiedrības slāņiem, sākot ar maziem siekalainiem bērniņiem, vecākiem un omītēm un opīšiem. Zināma pieredze un pārspriedumi ar dažādām vecuma grupām par aktuālākajām lietām nāks par labu ne tikai zināšanu ieguvei, bet arī papildinās mūsu uzskatu un principu analīzes pieņemšanas un lēmumu izdarīšanas procesu. Jebkura veida pieredze ir un paliek pieredze vai laba vai slikta vai pirmā vai pēdējā tas ir jūsu ziņā, bet ja esiet tādi kās es , kas nespēj būt informācijas badā, tad uz priekšu- pasaule jums pie kājām |
|
|
