| Ceļš Uz mājām |
[Nov. 7th, 2005|08:34 pm] |
Es atkal eju un rīta skurbumā spoguļojos peļķēs
Es klusēju un nedomāju, jo nav vērts vairs....
Kamdēļ?
Kam tas vajadzīgs?
Nav vairs tās mazās meitenītes, kas dziedāja un lēkāja priekā par apkārtējo,
nav un nebūs vairāk smieklu, ne tā paša smaida un līksmes, tas lai paliek jums vecāki
Jo neko labāku no sevis nevaru piedāvāt, gremdējaties šajās atmiņās ,šajā viltus realitātē, šajā nelielajā vēsturiskajā laikā, kas jums bija bērna bērnība!
Viegls un dziļš dūms apreibina mani un es paveros augstāk, jo tā vieglāk iet uz prieksu
Gribas man saukt pēc Dieva, kur esi! Un tad atopos ka labāk nevajag, viņam tāpat jau daudz darīšanu, kur nu vēl ņemties ar manīm.
Turpinu ceļu ierastajā solī un atkal nedomāju, kam tas vairs vajadzīgs
Līdzjūtība pret sevi parādās un es sāku sevi šaustīt par visu ko daru un nedaru,es beidzot apstājos un domāju atkal kā pamest dzīvi,bet tad atkal atceros ka dzīvība manī ir pārāk stipra un tā neļauj man aiziet,fars! Ne dzīve,marasms
Dēļ kā mēs dzīvojam, itkā jau saka ka priekš sevis, bet ko tas reāli dod, nodrošinām savu eksistenci un nekas vairāk un nekas mazāk, vai varbūt dzīvojam mīlestības dēļ?
Raudāt vai smieties par to?
Cigarete nokrīt ..........es eju
Nopietni, bet drīzāk skumji veros uz priekšu
Vai viss līdz šim pārdzīvotais ir bijis velti, kur slēpjas augstākais mērķis,dēļ kā manas asinis un asaras lietas,negulētās naktis un badošanās ciestas ,pazemojumi un kaujas izturētas?
Kā lai atrodu sevī atbildi, ja šī neziņa smacē vairāk kā vēzis tur iekšā nost,pateiksiet?
Durvis atslēdzu un visu aizmirstu, lai no jauna nākot mājās sāktu domāt.. |
|
|
