| vientuliba,milestiba...ai... |
[Nov. 7th, 2005|08:17 pm] |
Vientulība ir laiks kad cilvēks nejūt nekādu kontaktu ar citiem , tikai ar sevi.
Kādu brīdi tas varbūt ir patīkami, izbaudīt vienatni, apdomāties un it kā salikt visu pa plauktiņiem , būt ar sevi, bet tai pašā brīdi ja šī div vientulība ar sevi ievelkās līdz momentam ka cilvēks ieslīgst savā pasaulē, neļaudams nekam un nevienam vairāk būt par viņa dzīves sastāvdaļu. Tā jau dzimst dziļās domas un ģeniālie darbi, mīlas ciešanās un vientulībā ar sevi atstājot sevi tikai vērotāja lomā, bet vai tas ir labi ja šo pozīciju ieņem par ilgu? Plānprātība un prāta aptumsums.......man bija tā ka es ilgu laiku meklēju kontaktu ar ārējo pasauli censtdamās caur spuldzīti ieinteresēt citus būdama tikai kvēldiegs, tad iestājās saucamais morālais pagrimums , kad vairs nebija no svara sabiedriskās lietas, grāmatas un māksla, tas tukšums iezagās nemanot un no sākuma likās pat patīkams , bet tad es sapratu ka esmu iestigusi pārāk dziļi neesamības purvā! Bet tad tas viss pavērtās pret mani un tas vairs nebija labi, sapratu ka esmu pati pret sevi, nostādu citus pret sevi un esmu pati gan savā uzvedībā gan paradumos pret sevi kāda esmu sevi iedomājusies vai jūtos savos sirds dziļumos! Baisā sajūta visur vajā mani un smacē nost, bet es ķēros pie visa kā slīcējs jūrā pie visa kas tuvumā... tas bija varbūt pat pārāk uzkrītoši, bet tomēr es sapratu ka man kaut kas ir jādara lietas labad lai neiegrimtu bezgalīgā depresijā. Pirmais mēģinājums bija vairāk kontaktēties ar apkārtesošajiem, protams pēc ilgās noslēgtības tas nebija viegli , bet es gāju uz to lai sabiedrība mani atkal ieraudzītu uz skatuves prožektoru gaismās tādu kāda es esmu, nevis tāda kādu mani iedomājās!
Varbūt par vēlu , bet man tikai jaunība, bet tomēr esmu palaidusi garām satraucošās meitenīšu izdarības vienkārši ejot tām garām un paskatoties ar nievājumu un varbūt pat ļaunu smīnu uz lūpām. Šis cinisms un skepse vel joprojām ir manī, no vienas puses viena iegūta laba pieredze un īpašība , kas liek teikt kā es to redzu un ko tieši uz to brīdi domāju, tas citus kaitina. Bet tieši otrādi citiem tas patīk. Izzudis tās kautrīgās meitenītes naivums, klusums un mulsošā grimases- tas viss ir kaut kur sirds dziļumos bet dzīvē vairāk neparādās. Tā ir mana pagātne, mans vēstures posms , kas nodzīvots ar jums un starp jums.
Varbūt ir jautājumi , kas par drūmo periodu , bet tam nav nozīmes jo es domāju soļot tālāk, lai saņemtu triecienus un spētu pārvarēt tos saprotot ka tālāk būs vēl grūtāk.
Ja atminos tos visus momentus un pārdzīvojumus , kas bija un domājams ka būs sakarā ar šo melno etapu tad nevienam nenovēlu, lai jums iedomās iesēstos pārāk intuitīvas domas , kas traucēs jums doties tālāk un sadzīvot ar pārējiem, bet ja tomēr ir radušies varbūt tikai jūsu prātā un jums saprotamie aizspriedumi tad pameklējiet dziļāk, un vēl dziļāk un centieties saprast vai tas jums tiešām ir vajadzīgs!
Bet tomēr kā es saku par mīlestību- tā ir kā slimība un nav jēgas slimot nejēdzību dēl! mc |
|
|
