| aha |
[Nov. 7th, 2005|08:10 pm] |
|
Kas nav drauga dēļ cietis, tas nav to mīlējis. |
|
|
| aha |
[Nov. 7th, 2005|08:09 pm] |
|
Ja esi īstajā laikā un vietā tad viss notiksies. Dzīvē galvenais ir būt! Nav nozīme vai tu dzīvo, baudi vai eksistē –tu esi un tas ir galvenais. |
|
|
| izteicieni |
[Nov. 7th, 2005|08:09 pm] |
Cilvēkam ir pats niansētākais un izkoptākais vājums, kāds ir vien redzēts visas pasaules izauksmes laika gaitā.
Vīrietis aizmirst, bet nepiedod,
Sieviete piedod ,bet neaizmirst.
Vīrietim ir jāmīl sievieti vairāk kā viņai viņu-Laimīgu attiecību slēptā veiksmes formula.
Mīlestība ir milzīgas neaptverošas jūtas.
Prieks ir atkarīgs no katra individualitātes, pieņēmumu un priekšstatu kopuma.
Mīli sevi, lai citi varētu mīlēt tevi! |
|
|
| bija tada diena... |
[Nov. 7th, 2005|08:07 pm] |
Ir tādas dienas, kuras varētu saukt pat par kritiskām jeb nervozajām dienām , kad ikkatrs sīkumiņš , kas parastajās dienās ir tikai nieks tagad var uzkurināt mūsos niknumu līdz augstākajai pakāpei.
Šodien man tāda diena , kas es paliku kašķīga dēļ tā, ka neviens nenovērtē manu smaidu uz lūpām ar ko eju un daru darbus, sākot ar niecīgajiem un beidzot ar smagajiem un tas, kas tieši mani sakaitināja ir tas, ka Nekad nesaka paldies-šo mazo vārdiņu , kas ir nieks visumam, bet manai sirdij zelts. |
|
|
| kaut ka ta sanacis....ar mani |
[Nov. 7th, 2005|08:06 pm] |
Es dzīvoju tikai ar dažām domām galvā, varbūt par maz, bet tādā gadījumā mana dzīve ir tīra no mēsliem , kas samaitājuši jūsu dzīvi. Man nepatīk spēlītes un intrigas, mani tas nesaista tik pat ļoti, kā ziloni medus.
Liekas ,ka esmu ķērusies klāt primitīvajai vadības sistēmai kāda bija mūsu senčiem, kas pieprasa ēst, dzert, nokārtoties un pāroties, kā arī citas individuālās vajadzības , bet tomēr galvenā lieta ir apmierināt sevi!
Tas ir vienkārši un viegli , jo viss pārējais paliek aiz borta , jo tam nav nozīmes man!
Varbūt kaut , kas kādreiz man bija viss tagad ir nekas un kam kādreiz nebija nekādas saistības un nozīmes kur nu vēl domu par to tagad ir svarīgākā dzīves sastāvdaļa.
Kā jau saka- nekad nesaki nekad.
Šobrīd mani uztrauc tikai viens jautājums, vai es esmu pati gatava tam uz ko es eju un ko no manis sagaida.
Es sāku mīlēt , atkal tikai savas iekšējās vajadzības pēc, lai dotu kādam cerību, atkal sevi sāpinātu , bet tāds ir mans iekšējais pulkstenis , kas rit un prasa asaras, sāpes un spriedzi nedaudz pret to visu iemainot uzticību, sapratni , un ziedošanos dodot vel kripatiņu eiforijas , lai liekās, ka ir labi!
Bet tā nav , tikai pupu mizas, lai aizmālētu manas acis , šajā pasaulē ir nemitīga simbioze, daži izmanto darba apstākļus citi zināšanas , bet daži tavus nervus un labo sirdi , lai kā vampīri izsūktu tavu saldeni balto dvēseles dvašu! |
|
|
| Cilveks |
[Nov. 7th, 2005|08:06 pm] |
Cilvēks ir tāds , kāds viņš jūtās, nevis kā izskatās vai ir, ne vienmēr ,bet lielākoties.
Cilvēks ir tik vecs cik viņš jūtās esot un tik vajadzīgs cik nepieciešamas sabiedrībai.
Vienas no cilvēka raksturojošākajām īpašībām ir rīcība, uzvedība un domas.
Šīs 3 lietas nosaka cilvēka vecuma īsto būtību.
Dažs saka ,ka ir pāraudzis savu vecumu, bet cits, ka jūtās kā vēl bērns.
Vienu brīdi es domāju ,ka esmu patiešām pāraugusi savu vecumu un man ir grūti atrast kopīgu valodu ar dažus gadus jaunākiem, bet tad es atskāršu, ka man ir tikai neliela pieredze vairāk kā viņiem un tas ir viss, bet tad nospēlē mana uzvedība , kas nepavisam nepateiktu , ka esmu vēl tikai jauniete. Protams ,man vienmēr ir paticis, ka izsaka komplimentus par to, ka es esmu gudra ne tikai priekš sava vecuma , bet vispār, ka saprotu un spēju izprast.
Un tai pašā brīdī manā galvā šaudās tik daudz domu, ka jebkurš cits šo informāciju satverot dabūtu nervu sabrukumu ar neatgriezeniskām sekām. Te domās klīstu pa veikalu sapņodama, ka man ir neierobežots kredīts un pērku visu ko sirds kāro un tad atkal iedomājos, ka atkal jāprasa vecākiem nauda par mēnešbiļeti un draudzenei dāvanai, smagi nopūšos un turpinu savu mazo un nenozīmīgo dzīvīti saprotot ko var un ko ne un ko gribās un ko vienkārši nedrīkst. |
|
|
| wo wo:) |
[Nov. 7th, 2005|08:03 pm] |
|
Cilvēks , kas rūpējās nevar būt neuzticīgs. |
|
|
| aha |
[Nov. 7th, 2005|08:02 pm] |
|
Cilvēkam ir pats niansētākais un izkoptākais vājums, kāds ir vien redzēts visas pasaules izauksmes laika gaitā. |
|
|
| Attiecībās pastāv tāda lieta kā uzticēšanās |
[Nov. 7th, 2005|07:57 pm] |
Attiecībās pastāv tāda lieta kā uzticēšanās, kas spēlē galveno lomu attiecību izveides gaitā. Ja cilvēki ilgstoši pavada laiku kopa tad jau parādās pieradums un ievēro viens otra rakstura īpašības tiešāk taja pašā brīdī atklājot ar vien vairāk kopīgo lietu. Rodas tāda lieka ,ka pat saradums, darbības nevis vajadzību deļ, bet pieraduma pēc un tas arī bieži vien ir visu draudzību pamatā.
Bet ja iet runa par to ,ka cilvēks tiek pievilts, viņa visas pūles un laiks, kas bijis veltīts šīm attiecībām sanāk, ka bijušas veltas un persona jūtas nožēlojami. Sabiedribā ir ta ka vienam jābūt ņēmējam ,bet otram devējam un līdzīgi ir attiecības viens vairāk nosaka toni,utt.
Vai cilvēks spēj piedot ,tas ir viens ,bet aizmirst ,nekad! Rodas situācija ,ka cilvēka sirds un attieksme nocietinās un vairāk nav tik varbūt iekšēji sirsnīga vai labestīga kā agrāk ,ja viņi bijuši labi draugi un kādreiz uzticējušies no A līdz Z, tad varētu saprast ka vairāk nevēlas tikt sāpinātas un noslēdzas ,lai nepielaistu pārak tuvu. Jo kuram gan patīk kad sapina? Var sanākt arī situācija,ka uz veco jūtu rēķina ,kas bijušas izbrauc viens no attiecību partneriem liekot otram justies slikti un tai pašā laikā sajusties kā vecajos laikos-izveidojot ilūziju,kas apbur,bet īstenībā tas tikai veikls manevrs,kas bija ticis izmantots ,lai iegūtu vajadzīgo nedomājot varbūt pat vairāk,ka otram attiecības vel kaut ko nozīme.
Ir arī gadījumi,ka pēc kāda laika ,kas bijis ilgi pavadīts atšķirti un dažādās vidēs - kompānijās cilvēks izmainās,bet tad likteņa pirksts saved viņus atkal kopā. Izturēšanās plāns var būt ļoti atšķirīgs-piesardzīg,izturas ka nekas nav bijis vai arī skrien pretī ar atplestām rokām un turpina kā iepriekš bijis. Tas ir viss atkarīgs no cilvēka individualitātes un spējas sadzīvot ar savu ego,kas sevī ietver patmīlību un principus. Varbūt šis otrais raunds ir kā mājiens ka šiem cilvēkiem ir lemts mīt vienu taku līdzās? Vai arī atkal atklāta pārbaude,vai cilvēks spēj piedot un samierināties,tas viss ir atkarība no šķiršanās cēloņiem.
Ja piemēram attiecības uz laiku tika pārtrauktas aiz iemesla ka vienam no partneriem apnika otra valdonīgums un dominante visos jautājumos, vai arī vienkārši gribēja pamēģināt kā tas ir būt citā vidē-kompānijā:pametot novārtā draugu(izziņas procesu beidzot). Šajā jautājumā ļoti tiek apspēlēta tāda lieta kā paļāvība, uzticība un cieņa manuprāt jebkurā gadījuma viena no tām lietām cieš, ir jāapzinās vai ir to vērts,lai spertu attiecīgos soļus,jo nav jauki ja esi upurējis- ziedojies un pretī neiegūsti neko! |
|
|
| Ārējais raksturs un iekšējā būtība? |
[Nov. 7th, 2005|07:56 pm] |
Ārējais raksturs un iekšējā būtība?
Cilvēkiem lai kā to negribētos atzīt, bet lielākoties ir jāsaka to ko vajag teikt, izturēties, kā pieprasa etiķete, vieta u.t.t. Pat tie cilvēki , kas svēti apgalvo ,ka vienmēr saka ko domā uzriez melo, gan sev , gan mums , jo cilvēkam pirms viņš ko saka ,viss iziet caur filtru, kas apstrādā informāciju, ko mēs pasniedzam. Protams, gadās, bet tas ir reti, kad mēs kaut ko automātiski pasakām vai zibenīgi izspļaujam, darbība norisinās ātri un paslīd garām domu filtram , kas kontrolē datu apstrādi. Sabiedrības uzliktās normas-pieprasījums mums, zināmā informācija-vēsture, tagadne un nākotnes plāni, tas viss kopā izveido to ko mēs sakām un kā uzvedamies. Viennozīmīgi liela nozīme ir apkārtējai videi, kas nosaka to kāds ir mūs filtrs un patiesums pret mums un apkārtējiem. Ja godīgi tad sanāk, ka mēs melojam visu laiku, gan sev , gan citiem paši pat to reāli neapzinoties, bet ko gan mēs varam padarīt-mēs vēl attīstāmies un vērtību skala stabilizējās visu mūžu.
Otrs aspekts ir tas kā mēs spēja sadzīvot ar savu iekšējo būtību un ar to ārējo raksturu ko 90% ir izveidojusi sabiedrība. Konflikti ir neizbēgami, jo katrs mēs esam ar individuālām tieksmēm un vajadzībām, un kā tas viss sadzīvo ir māksla ko mēs pilnveidojam visu mūžu. |
|
|
| Ārējais raksturs un iekšējā būtība? |
[Nov. 7th, 2005|07:51 pm] |
| [ | mood |
| |  crappy | ] |
Ārējais raksturs un iekšējā būtība?
Cilvēkiem lai kā to negribētos atzīt, bet lielākoties ir jāsaka to ko vajag teikt, izturēties, kā pieprasa etiķete, vieta u.t.t. Pat tie cilvēki , kas svēti apgalvo ,ka vienmēr saka ko domā uzriez melo, gan sev , gan mums , jo cilvēkam pirms viņš ko saka ,viss iziet caur filtru, kas apstrādā informāciju, ko mēs pasniedzam. Protams, gadās, bet tas ir reti, kad mēs kaut ko automātiski pasakām vai zibenīgi izspļaujam, darbība norisinās ātri un paslīd garām domu filtram , kas kontrolē datu apstrādi. Sabiedrības uzliktās normas-pieprasījums mums, zināmā informācija-vēsture, tagadne un nākotnes plāni, tas viss kopā izveido to ko mēs sakām un kā uzvedamies. Viennozīmīgi liela nozīme ir apkārtējai videi, kas nosaka to kāds ir mūs filtrs un patiesums pret mums un apkārtējiem. Ja godīgi tad sanāk, ka mēs melojam visu laiku, gan sev , gan citiem paši pat to reāli neapzinoties, bet ko gan mēs varam padarīt-mēs vēl attīstāmies un vērtību skala stabilizējās visu mūžu.
Otrs aspekts ir tas kā mēs spēja sadzīvot ar savu iekšējo būtību un ar to ārējo raksturu ko 90% ir izveidojusi sabiedrība. Konflikti ir neizbēgami, jo katrs mēs esam ar individuālām tieksmēm un vajadzībām, un kā tas viss sadzīvo ir māksla ko mēs pilnveidojam visu mūžu. |
|
|