ja atceraties, tad interneta pirmsākumos LV bija daudz vairāk sarunāšanās un diskusiju. protams, tajā lomu spēlēja fascinācija ar jauno interneta vidi, kas labi redzama, piemēram, Tranzīta klipā Vai tu tur esi? un tā tālāk. bet ir arī vienkārši daudz kas mainījies, un cilvēki, it sevišķi tādi kā es, kuri mēdz pavadīt dienas, nepasakot neviena vārda, ir krietni hermetizējušies, citus cilvēkus pirmām kārtām uzskatot par draudu. ar pandēmijas izolāciju tas ir pārgājis katastrofālā līmenī. proti, tas, ko saku, un ne jau es viens - kultūrā ir iestājies lūzums. citi tiek tolerēti, kamēr ir tādi paši kā tu – attiecīgi vispār netiek tolerēti –, un diskusijas vietā ir viedokļa šaurība. man liekas, ka ir vienalga, kas pie tā ir vainīgs, tas ir izplatīts pa visu politisko spektru. nezinu, kāpēc tā noticis kultūras līmenī, es personīgi kļūstu jo vecāks, jo neirotiskāks, pa daļai noteikti tāpēc, ka maz draugu un/vai kontrolētu debašu (filozofija ir *drusku* palīdzējusi), kur citi runā pretī, bet nedomāju, ka “vairāk saziņas” tajā kaut ko mainīs, jo saziņa ir degradējusies līdz (sveša, proti, savas grupas gaidām piekalibrēta) viedokļa paušanai un vairs pat iztēloti nenotiek - nu, lol - kāda kopīga mērķa vārdā. tā ka nez, atvainojos, arī es esmu šī visa sūda daļa, mans vienīgais attaisnojums ir tāds, ka galvenokārt identificèjos ar literatūru - kur notiek tas pats, starp citu - un literatūrā vismaz man ir totāli skaidrs, ka mans sūda viedoklis un persona, ego, vienkārši pilnīgi neko nenozīmē attiecībà pret lielo lietu, kam literatūra ir pieslègta. proti, patiesību, kuces.