Shelly -

07:09 pm

Tātad, Parīze. Par visu - pēc kārtas. Brīdinu - patiešām par gandrīz visu.

Pirmā diena

Desmitos no rīta esam lidostā (esmu lidostu paranoiķis. Ja lidostas mājas lapā tiek ieteiks ierasties divas stundas iepriekš, es arī ierodos divas stundas iepriekš. Ja iekāpšanas laiks ir pusstundu iepriekš, man jābūt pie boardinga vismaz 45 minūtes iepriekš. Tad es sēžu, truli lūru sienā un jūtos laimīga. Jūtos laikā. Dārgais to ciest nevar). Esmu iečekojusi mūs jau vakar, arī nododamās bagāžas nav, un milzīgā rinda pie drošības pārbaudēm visai veicīgi kustās uz priekšu. Vienīgi Dārgais atceras, ka nav izņēmis no somas savu šiko visurgājēja-visuēdāja kabatas nazi ar dakšu, karoti, korķuviļņi... Nu, ko. Nazis bēdīgi nonāk lidostas miskastē pie rozā pūkainiem rokudzelžiem un citiem absolūti bīstamiem priekšmetiem.

(ja es būtu avīze, šis citāts būtu tāds liels un izcelts: kopš es labprātīgi un uzreiz pirms metāla detektora velku nost apavus, nekad neesmu pīkstējusi lidostās. Par spīti tam, ka piemēram, laulības gredzenu nost neņemu. Visādā ziņā, varu ieteikt: vismaz man zābakus novilkt ir vieglāk, tie ir vaļīgāki).

Arī ļotene ir laikā, un pēc trim stundām stellējam pulksteņus par stundu atpakaļ, jo esam -bungas un taures, esmu ļoti pacilāta - Parīzē. Mums iecerēts nokļūt Gare De Lyon. Mana izruna, par spīti vairākiem gadiem franču valodas stundu, ir tik baisa, ka autobusa šoferis atpazīst tikai vārdu "Lyon". Viņš aktīvi māj ar galvu "vi, vi", apstiprinot slīdlenti uz autobusa priekšas.

(Izceltais citāds: airFrance busi ir kruta štelle. Vairāki maršruti bez pārsēšanās ļauj aizbraukt uz dažādiem rajoniem. Nekādu mistisku biļešu, sarežģītu shēmu un pārsēšanos, maksā pie šofera, sēdies iekšā un brauc kā ķipis. Vienīgi maksā maķenīt dārgāk par metro.)

Gare de Lyon pietura, pie kuras izkāpjam, ir satriecoša. Milzīga un ļoti skaista. Patiesībā tā vairāk izskatās pēc pils ar milzu pulksteni, nekā pēc stacijas. Lepni vicinu savas izdrukas, un klāstu mīļajam, ka Lionas metro stacija tika uzcelta 1900. gadā. Pēc tam vicināšanos ar lapiņām pārņem Dārgais, un superātri aizved mani līdz pavisam mazai netālai ieliņai, kur mums paredzēts apmesties. Esmu absolūti satriekta un viņa takuziņa spēju iespaidota. Man nekad nebūtu ienācis prātā meklēt to šajā pusē!
Dzīvoklītī mūs sagaida S. S. ir mūsu sens draugs un Dārgā/ A. bijusī kolēģe. Viņa uzņems mūs Parīzē. Patiesību sakot, viņa ir vēl cēlāka: tā kā dzīvoklis ir maziņš, viņa ar vīru francūzi šajā vīkendā dosies uz laukiem, un dzīvoklīti atstās mums.
Dzīvoklītis šikā, klasiski skaistā īres nama 8 (vai kā franči rēķina, 7. stāvā) ir tiešām maziņš, ne sevišķi lielāks par manu viesistabu. Bet tas ir TIK skaists.

(Izceltais citāts: vārdi "cik skaists" "cik ļoti skaists" šeit atkārtosies ļoti bieži. Vai uz katra soļa patiesībā. Varbūt man vajadzētu uzreiz ieviest kādu saīsinājumu. Teiksim, c.s. Burts s., protams, par godu S. Vai c.ļ.s. Vai c.ļ.s.!!!)

Tiešām, tiešām. Tātad, dzīvoklītis ir c.ļ.s. Ar superīgo saimnieci atveram pudeli Francijas lauku sidra, nošļakstam ar to sienas, jo tas vareni puto. Cilāju S. meilu izdrukas, kas iezīmēs mūsu maršruta pamatskeletu. Viņa palīdz mums pētīt karti, saraksta uz lapiņas noderīgus metro un savus numurus, un atdod mums atslēgu. Dodamies dzīvē.
No Gare De Lyon ar kājām dodamies uz Bastīliju. c.s. c.ļ.s!! Plati bulvāri, milzu koki, gar ielu - akvedukts, uz kura iekārtota dārzs. Dārzā sēž, teiksim, franču pensionārs, un lasa avīzi. Pašā akveduktā - ļoti fifīgi veikaliņi, kleitas ar ziediem utt.
Pirmā pietura: Bastīlijs. Bastīlija gan vairs nav. Tā vietā ir ļoti aktīvs transporta aplis, kas rinķo ap piemiņas kolonnu un moderna Opera. Apejam pusloku, un dodamies uz pirmo S. ieteikto punktu - Le Marais.
Le Marē ir iezīmīgs ar to, ka atšķiras. Klasiskā Parīze nozīmē platus jo platus bulvārus, pa kuriem soļo armija un pilsoņi, kas apzinās savu niecību. Nu, apmēram tā to lietu redzēja Napoleons, un daudzi citi ar. Bet Le Marais atspoguļo seno Parīzi, mazmazītiņās viduslaiku pilsētas ieliņas. Dodamies uz Place des Vosgues, kas esot pats skaistākais skvērs pilsētā.
Dārgais: - Nu, un? Un ko šeit darīt?
Es (vicinot lapas): Baudi satriecošo arhitektūru. Mājas. Skvērs. Tur pretim ir Igo māja. Izbaudi atmosfēru. Ieklausies bērnu smieklus.
Laukumam piemīt tāds ļoti rudenīgs šarms. Bet bērnu tur tiešām joprojām ļoti daudz, lapas nemeloja.
Dodamies tālāk klejot pa ieliņām. Carnevales muzejs tiešām ir smuks. Dodamies uz Rossiers ielu. Kādreiz tur dzīvoja lielākā ebreju kopiena Eiropā. Arī šodien tur atrodas ebreju restorāniņi. Iekārtojamies vienā no tiem, lai paēstu rekomendētās Falafela - maltās gaļas bumbiņas ar zaļumiem un dažādiem dārzeņiem (rīvētiem burkāniem, mārrutkiem, sagrieztiem gurķiem, ceptu baklažānu un adžikai līdzīgu mērci). Ir garšīgi.
Tālāk - pilsētas sala Ile de la Cite. Ir tikai seši vakarā, bet jau diezgan tumšs. Tomēr Notre Dame de Paris mēs apskatam no āras un iekšas. Tā ir ne tikai c.ļ.s., bet arī n.n.i. - neticami neticami iespaidīga. Un kad mēs ieejam iekšpusē, tieši sākas dievkalpojums. No sakristejas iznāk grupiņa cilvēku, vidējais tur krustu, viņam blakus divi tur sveces garās nūjās, aiz viņiem iet mācītājs un jauna dāma zilā. Un kad viņa sāk dziedāt kā eņģelis, atmosfēra kļūst patiešām maģiska. Droši vien tāpēc es daru to, ko vienmēr dara A. - nopērku svecīti, un nolieku to traukā pie citām.
Atpakaļceļā mēs noejam gar Paris Arsenal. Pie tā gandrīz nevar nokļūt, abās malās ūdenim un kanālmala apstādījumiem izvietots blusu tirgus. Tirgotāji vāc nost preces - gleznas, krelles, drēbes, pļāpā un smejas. Kad tiekam līdz kanālam, tā krastā sēž jauns melnādains vīrietis, kas malko alu, bet kanāla viļņi rimti šūpo laivu, no kuras uz mums nolūkojas jauna, blonda sieviete. S.
Ir jau pavisam tumšs, un mēs dodamies mājās. Pa ceļam iepērkamies mazā veikaliņā. Nopērkam kaut kādas Narvesen tipa sviestmaizes, Fetas sieru un Ratatouille bundžās. Atslēdzam tukšo dzīvoklīti, pēc nelielas cīņas iedarbinām radio, uzsildam Ratatouille ("Gardēdis"!!!), S. ir atstājusi mums zīmīti, lai sazvanamies ar AK (sens draugs un Dārgā/ A kolēģe). Sazvanamies, un sarunājam sazvanīties vēl. Palasam līdzpaņemtās grāmatas (man ir "Bada spēļu" otrā daļa, Dārgajam kaut kāds murgs par matemātiku), un ejam gulēt.

Otrā diena
Nākamajā rītā esam augšā jau ap deviņiem. Un man gribas kruasānu. Ir jāiet uz boulangerie un jāpērk svaigs kruasāns. Dārgais gan domā, ka jāēd nopirktās sviestmaizes. Man tā liekas zaimošana. Sviestmaizes brokastīs Parīzē! Gribu KRUASĀNU!!!!
Dodamies atkala uz Bastīliju. No turienes - gar st. Martin kanālu, šoreiz prom no Sēnas. Pirmos kilometrus gan kanāls nav redzams, jo stiepjas zem ielas. Tāds rāms sestdienas rīts, pretim skrien skrējēji, paiet vairāki bomži ar suņiem, Francijas komunistiskā partija izkar savus plakātus. Kad esam pie kanāla

(izceltais citāds - AK: Uz tiltiņiem noteikti jābučojas!)

tiltiņi tiešām romantiski, bet sāk drausmīgi līt. Jā, nu, labi, ka tikai tagad, jo lietus bija solīts nepārtraukti. Nekāda bučošanās nesanāk, jācer, ka pāries.
Lietus tiešām pāriet, tikko kā nogriežamies no kanāla pa avenue Secretan. Avenue svin svētkus, un uz tās iekārtojušies tirgotāji, kas piedāvā desas, sierus, kastroļus, augļus, ziedus... Nopērkam kruasānu, kaut ko līdzīgu picai un dodamies uz Parc des Buttes Chaumon.
Te nu man ir jātaisa jauna rindkopa, jo parks - parks tas ir t.ļ.ļ.s.!!! Nē, tiešām, nu, tiešām, S! Klintis tādas un šitādas, mākslīgais dīķītis, krāsaini koki, panorāmas utt. Ar picu, kruasānu un Kolu ieturam pikniku kalna galā. Pica tiešām neiedomājami garšīga. Vista nav žēlota. Aiz mums lapenē četri vīri veic kaut ko, kas izskatās pēc enerģētiskās vingrošanas - viņi lēni un pa pāriem staipās visu laiku, kamēr esam tur.
Gar klinti tiešām biezā slānī skrien skrējēji. Ir novembris, bet viņiem mugurā šortas. Ir jau arī silts. Vēl parka pakājē precas, šķiet, ebreji, Lai gan tikpat labi tie varētu būt arābi.
Bet vispār ebreju Belleville (tā sauc rajonu, pa kuru klaiņojam) ir reāli daudz. Biju salasījusies, ka te atrodas Chinatown, bet neviena aziāta nav. Toties cauri parkam un ap to rimti soļoja vīri ar kipām, kopā ar ģimenēm, šurpu un turpu. Nu jā, galu galā, sestdienas rīts.
Cauri mazu un netūristisku ieliņu mudžeklim Dārgais aizved mūs līdz Parc De Bellevile. Tas atrodas 108 metru augstumā, tādejādi tas ir augstākais parks Parīzē. Skats... Skats, kā jau solīja S, ir s. T.ļ.s. Lietus ir beidzies, gar pamali klīst migla, un aiz sarkanām kļavām pie apmales redzams Eifelis. Nu, ko gan vairāk var vēlēties?
Dodamies tālāk. Tālāk ir katra nekrofīlā latvieša sirdij tik tuvā (ne velti mums ir kādi pieci preses izdevumi par kapiem) Cimetiere du Pere Lachaise
Nu, jūs jau zinat, ko es teikšu? Bet tiešām. man tūlīt vajadzēs ieviest arī jaunu apzīmējumu " bet jūs jau zinat, ko es teikšu". B.j.j.j.z.k.e.t. Tā ir tik Sasodīti Skaista!
Piemēram tas, ka frančiem nav simtlatnieku programmas, ir liels pluss. Viņi neslauka katru lapu. Viņi zina, ka dzeltenu lapu klāji ir vienkārši skaisti. Un kapsētā ir izstāde - pasaules kapsētas. Tai it kā bija jābeidzas pirms trim dienām, bet tā tur stāv. Nevienu konkrēti nemeklējam, apskatījām izstādi, un visi tādi apcerīgi, un gremojot kruasāna pārpalikumus, dodamies mājās.

Piezīme - viena lieta, kas mums lika skaudīgi šņākt franču lielveikalos, ir saldēto ēdienu izvēle. Tie ir gandrīz vai lētāki nekā LV. un stipri daudzveidīgāki.

Uzsildam savu saldēto pirkumu, sazvanamies ar AK un noliekamies pasnaust. Iesim baudīt sestdienas nakti Lielpilsētā.
Kaut kur ap astoņiem AK kopā ar bojfrendu - francūzi, kura vārdu nespējam izrunāt ne es, ne Dārgais, ekskortē mūs uz metro. Kopā ar viņiem braukt ar metro ir tik viegli kā... N.j.j.jz.k.t. Braucam uz Odeonu. Iedzeram vispirms St. Germain. Iedzeram St, Michel. Tad iedzeram Le Merais. Gare De Lyon mēs nonākam maķenīt pirms diviem naktī. Esam uzsākuši jaunu starptautisku Latvijas-Francijas biznesu tīklu, un visi mīlam cits citu līdz neprātam. AK! Sabučojamies un cauri blakus esošajam turku fiksajam ēstūzim ejam uz mājām
Citāts: Jūs domājāt, ka franču sinepes ir maigas? Blēņas. Vismaz turku franču sinepes ir trakākais, ko man nācies ēst dzīvē. Ārprāts. Vienkārši. Pilnīgi ārprāts. Atstāju atlikumu brokastīm, izlasu beidzamās "Bada spēļu II" lapas, un ejam gulēt.

Trešā diena
Man no izdzertā sarkanvīna ir lillā apakšlūpa. Dārgais kunkst un vaid. Palēnām sarosamies, un sakasamies, izslaukam virtuvi, sametam mantas somā, un taisamies uz airFrance busu. Un mans skats laukā pa logu ir bēdīgs, pavisam bēdīgs, un pavisam ne vīna dēļ...
PS
Nezinu, vai to var stāstīt, bet jums pa draugam tomēr pastāstīšu, ka atpakaļceļā mēs tikām biznes klasē. Dāma kasēs saputrojās ar manu biļeti. Un stjuardese, vēl viens sens draugs (gan šoreiz pārmaiņas pēc ne kolēģe) ieveda brīvajā vietā man blakus arī Dārgo.
Un ziniet, ko, ja agrāk es nekādi nevarēju saprast, kā cilvēki var būt ar mieru maksāt tik drausmīgas naudas par sēdēšanu aiz zila aizkariņa, tagad es saprotu. Tagad es saprotu! Jo biznesa klase - tas ir vienkārši kruta. Tevi visu laiku baro (un garšīgi baro!), visu laiku dzirda (un garšīgi dzirda!), visu laiku apčubina, kājām ir daudz vietas, elkoņiem ir daudz vietas, zem galvas spilvens, uz vēdera sega, rokā Ipods (uz to gan mēs nesadūšojāmies), un vispār trīs stundas paiet nenormāli ātri. Zašibis!