Shelly -

03:18 pm

Pats krutākais iekš CSDD bij numuriņi (lai tiktu pie teorijas eksāmena, tu, cilvēks, stāvi trīs rindās, katrā saņemot pa numuriņam - pie trešā es jau vairs nespēju noticēt!), kase, kur man pieklājīgi pajautāja, vai es esmu dzimusi 63. gadā ("ir nu gan rokraksts jums uz apliecības!") un kāds džeks, kas ar pārējiem eksāmena gaidītājiem brīnījās, kapēc iepriekš izkritis.
- Vai tad vienvirziena ielā nav atļauts nogriezties pa kreisi? - viņš taujāja. - Stulbi.
Apkārtējie izskatījās izbrīnīti par šādu teoriju.
- Nu, tur bija tā vienvirziena ielas zīme - balta bulta uz zila fona, bet pēc atbildēm izrādījās, ka nevar nogriezties! - triumfēja enerģiskais jaunietis.
Apkārtējiem lēni atausa, ka būtu jāpajautā, vai vienvirziena ielas zīme puiša prāt ir kantaina vai apaļa, bet nevienam īsti nebija drosmes.
Man pamazām sāka likties, ka varbūt es stresoju par daudz.
Izbūros cauri savam testam vienpadsmit minūtēs pusstundas vietā, un atlikušās 19 intensīvi kožļāju nagus, līdz uz datora ekrāna parādījās paziņojums "esat izturējis eksāmenu. Jūsu pieļautās kļūdas: 0".
Viens milzu akmens no mana kakla nost, viens milzu maiss ārā no manām rokām un redzesloka.
Par maisiem, tas starp citu ir būtiski. Beidzot man vairs nevajadzēs vazāties pa pasauli ar to apdilušo Maximas maisu rokā (šorīt no rīta uzskrēju savam topošajam priekšniekam, visam tādam ļoti smalkam un iznesīgam, un piepeši galīgi nokaunējos. Beidzot iedomājos, ka varētu tak tās savas grāmatas, klades un lapiņas, ko visur nēsāju sev līdzi, sapakot arī kādā pieklājīgākā kulē...).