Spīdēja saule
Vai nav brīnišķīga svētdiena?

Mēs bijām skatīties pasauli un pasaule ir jauka, pat grants ceļi ir jauki, zilās govis ir jaukas, un Bauskas pils ir skaista, un Motormuzejā viens otram pie sāna draudzīgi sadzīvo gan ZILi, gan Fordi, gan Mersedesi, un, kaut arī Edītes Paulas-Vīgneres gobelēnam priekšā uzmahinēta VEF Sīringa (izskatās pabaisi), mūsdienu daumanti pētersoni sapņo tālāk par Sofiju un Prāgu.

Es bīstos, ka, pašai nemanot, es kaut kādu pēdējo gadu laikā esmu kļuvusi par, nez, neba nu gardēdi, bet kā sauc tādus cilvēkus, kam trakoti patīk labi paēst? Ok, pat ne tā - drīzāk ēdiens man ir kļuvis par vienu no dzīves priekiem, par, jā, mazajiem svētkiem. Teiksim, kad mēs ziemā ejam uz mežu nest mājās eglīti, man vienmēr līdzi ir mandarīni un/vai karstais dzēriens, kad mēs dodamies vērot saulrietu vai rudens lapas, līdzi garda tēja utt. Respektīvi, man vienmēr gribas kaut ko tādu, kas papildinātu jau tā jauku situāciju. Ikdienā man tā nav - es varu trīs dienas ēst vienu un to pašu, darbdienās pārtikt no banāniem un enerģijas batoniņiem, bet jaukākiem brīvā laika brīžiem man gribas ko vairāk.

Tagad arī - atbraucām mēs mājās no brīnišķas ekskursijas (kuru es vispār ierosināju, jo neraate kaut kad bija ierakstījusi, ka Bauskas Pilskrogā brangi labi dod ēst, tāpēc es saku, klau, laižam uz Bausku, sen nav būts), vīrs "skatās basketbolu" un krāc (starp citu, vai nav apbrīnojami, ka Pau Gazols, ko NBA visi plus mīnus ir norakstījuši, nacionālajā izlasē olimpiādē plosās kā zvērs?), bet es vienu pēc otras tiesāju nost mazītiņas, brīnumjaukas maizītes - man ir svaiga, mīksta bagete ar kraukšķīgu garoziņu, paštaisīti siera salāti ar vispareizāko ķiploku daudzumu un Svētās Paulīnes vīns.

Nez, vai tik Dante kauč kurā lokā nebija ieslēdzis šitentādus?