Mana ciba atceras mani kopš laikiem, kad es nepratu gatavot ēsti. Nu nē, es mācēju kartupeļus un tā, bet tā es, kas pirms daudziem gadiem cibā lepni ierakstīja, ka pati sev uztaisiijusi vakarinjas, un es, kas vakar gatavoja lasi apelsīnu mērcē, ir divas dažādas es. Neba es tagad būtu kaut kāds dižs pavārs un neba tas lasis tik sarežģīts, bet tomēr, tomēr.
Ko es ar to visu gribēju teikt - ko darīt ar rozmarīnu, ko? Recepte prasa, teiksim, divarpus tīspūnus svaiga rozmāriņa, bet man svaiga nav, iepiļīs kaltēto. Zināms, kaltētais ir stipra manta, to jāliek krietni mazāk un tas nav tas pats, bet nu, ok, kurš tad neimprovizē, vai ne. Rezultātā mērce sanāca neticami skaista, lieliska, garda un par stipru, jā, bet ne tur problēma. Ja es nopirktu tur to šālīti ar gāzēto rozmarīnu un izmantotu divarpus tējkarotes, kur es liktu pārējo? Jāņem vērā, ka pēc tam, kad vakariņās ir bijuši rīsi, nākamajā dienā mēs obligāti ēdam fried rice, kas vispār ir omnomnom, bet ne smalks paēdiens un rozmarīna neprasa.