The Golden Days of Languaging
Runājot par Ziemassvētkiem, tātad, dzīve, protams, ir skaista un laba, bet man reizēm vai līdz sāpēm pietrūkst gudras runāšanas par valodām un pat Ziemassvētku dziesmiņas man galvā izraisa aizraujošas pārrunas ar sevi par vienīgo no lingvotēmām, ko var darīt jebkurš, jānudien, sēžot atzveltnes krēslā un teoretizējot par vārdu izcelsmi, un atrodot dažnedažādus dārgumus visvisādās valodās.
Tā nu es no rītiem eju uz darbu un prātoju par Rūdolfu - to, kas ziemeļbriedis. Kā tāds mazs, matains rūķis es tuntuļoju pa ielu un prātā pārcilāju un glāstu savus zelta gabaliņus, piemēram, Rūdolfa sarkano degunu. Sak, kas tur tāds, sarkans deguns, nu un, mums te pilns tādu īpatņu, ne tikai ar sarkaniem deguniem, bet lillā arī. Betbetbetbet Rūdolfa deguns zviedriski ir [aizrautīgi palecas] Rudolf med röda mulen! Burtiski - Rūdolfs ar sarkano purniņu, bet izklausās taču pēc mūļa, vai ne? Nu, tā, kas ir mūlis, purns, roža, prasās pēc ķieģeļa. [Ne jau Rūdolfam.] Jajajā, un tā es eju un kombinēju, un kros-referencēju valodas, un makšķerēju atmiņā senlaikos apgūtās gudrības par to, kāpēc Rūdolfa purniņš latviski tiešām ir mūlis.

Vāciski dzīvnieka purns ir 'Maul' un ir arī tāds burvīgs izteiciens kā 'Halt's Maul!', kas nozīmē 'Turi muti!' jeb burtiski 'Turi purnu [ciet]!'. Kāds sakars vācu 'Maul' ar Rūdolfa mūlīti ('mule')? Ļoti tiešs, tā domāju es, pilnīgi nekāds, tā domā citi. :)
Kaut kad laikā no 12.-16. gadsimtam vācu valodās garais patskanis 'ū' kļuva par divskani 'au' un līdzīgi imidžu mainīja vairākas citas skaņas. Nejautājiet man, kāpēc viņi tā darīja, I know not, jo valodu pārmaiņas bieži ir tik arbitrāras un neizskaidrojamas, ka Šekspīrs visu zina labāk un saka, ka roze smaržotu vis tikpat skaisti, ja kāposts būtu tai vārdā, respektīvi, daudz kam nav izskaidrojuma. Skaņu pārbīdes gan visbiežāk notiek tāpēc, ka tā vienkārši ir ērtāk - ka ir grūti pateikt 'knait' un tāpēc sāk teikt 'nait' vai slinkums izrunāt 'divdesmitpieci' un tāpēc saka 'diuspieci'.
Šīs pārmaiņas sākās mūsdienu Vācijas teritorijas dienvidos un lēnām nāca uz ziemeļiem, iekļūstot arī jaunajos dialektos, kas ir pamatā modernajai vācu valodai, tāpēc šobrīd 'māja' vāciski ir 'Haus', nevis 'hūs' [arī angliski, protams, jo tur arīdzan notika Great Vowel Shift [izklausās pēc kara, ne?] jeb lielā patskaņu pārbīde, un māja tagad ir 'house'].
Tiktāl viss ir bōring, bōring [kā nu kuram, bet tomēr], taču latviešu valodas kontekstā interesantais šajā stāstā ir tas, ka šādi ir iespējams noteikt, kad un kā ļoti daudzi aizguvumi no vācu valodas ir ienākuši mūsvalodā. Jo - pastakānu pakistāņu patskaņu pārmaiņas neaizgāja līdz pašiem Vācijas ziemeļiem, kur daudz dzīvoja Hanza ar visiem saviem melngalvjiem, tirgoņiem un tirgoņu sievām, un noliktavām, pilnām ar piparu maisiem un medus mucām, viņi turpināja runāt savā dialektā (un turpina arī tagad - tā vēl šodien Daugavas dzelmē Vācijas ziemeļos ir atrodami pēdējie mohikāņi, kas, kad sāk runāt pa lejasvāciskam, tad liela daļa vāciešu viņus nesaprot, bet tīīk mīlīgi. Es vienu semestri aiz neko darīt šito prieku pamācījos, traka biju savulaik). Un viņi mundri turpināja teikt 'hūs' un 'dīk', un 'pīp', un 'schūn', un 'mūl', un tieši viņi atveda šos vārdus uz Latvijas teritoriju [un uz Zviedrijas arī] un tālab mēs sakām 'dīķis', nevis *'daiķis' (vāc. 'Teich'), 'pīpe' un 'pīpēt', nevis *'peipēt' (vāc. 'Pfeiffe') un 'šķūnis', nevis *'šķeinis' (vāc. 'Scheune'), un 'MŪLIS', nevis *'maulis' (vāc. 'Maul').
Kad Vērmaņdārza rīta muzikants tur nespēlē un neieliek man galvā melodijas uz visu dienu, tad es tur soļoju un, apnikusi grozīt savus sūri izrakņātos valodas tīrradņus, pie sevis galvā dziedu "Rūdolfs ar rudo mūli".