Runājot par Ziemassvētkiem, tātad, dzīve, protams, ir skaista un laba, bet man reizēm vai līdz sāpēm pietrūkst gudras runāšanas par valodām un pat Ziemassvētku dziesmiņas man galvā izraisa aizraujošas pārrunas ar sevi par vienīgo no lingvotēmām, ko var darīt jebkurš, jānudien, sēžot atzveltnes krēslā un teoretizējot par vārdu izcelsmi, un atrodot dažnedažādus dārgumus visvisādās valodās.
Tā nu es no rītiem eju uz darbu un prātoju par Rūdolfu - to, kas ziemeļbriedis. Kā tāds mazs, matains rūķis es tuntuļoju pa ielu un prātā pārcilāju un glāstu savus zelta gabaliņus, piemēram, Rūdolfa sarkano degunu. Sak, kas tur tāds, sarkans deguns, nu un, mums te pilns tādu īpatņu, ne tikai ar sarkaniem deguniem, bet lillā arī. Betbetbetbet Rūdolfa deguns zviedriski ir [aizrautīgi palecas] Rudolf med röda mulen! Burtiski - Rūdolfs ar sarkano purniņu, bet izklausās taču pēc mūļa, vai ne? Nu, tā, kas ir mūlis, purns, roža, prasās pēc ķieģeļa. [Ne jau Rūdolfam.] Jajajā, un tā es eju un kombinēju, un kros-referencēju valodas, un makšķerēju atmiņā senlaikos apgūtās gudrības par to, kāpēc Rūdolfa purniņš latviski tiešām ir mūlis.
( Nu stāsti arī, ja tev tik ļoti gribas. )

Ir tādi daudzi traki interesanti vārdi, kas ir salikti kopā no diviem citiem vārdiem tādā īpatnā veidā. Šādi vārdi ir, piemēram, pikselis, mēstule, Tanzānija un smogs [ne jau hobitpūķis, bet sliktais gaiss]. Tanzānija ir Tanganjika + Zanzibāra, pikselis - picture element, smogs - smoke + fog, mēstule - mēslu vēstule :] un tamlīdzīgi. Un, mind, tie nav salikteņi, jo te ir cita vārddarināšanas mehānika.

Šādus vārdus dēvē par portmanteau vārdiem. [Jo portmanteau bija tāds liels, vertikāls čemodāns, kam vienā pusē bija vieta, kur stāvus iekarināt uzvalciņus, bet otrā - parasts nodalījums visādām citādām mantām, tur, salocītām drēbēm un zobubirstēm. Apzīmējumu portmanteau šādi izveidotiem vārdiem ieviesa Alises Kerols, skaidrojot viņai, kā saprast tādus vārdus kā, piemēram, 'frumious', un sakot, ka tie ir kā tas čemodāns, kur divas funkcijas/nozīmes saliktas vienā.] Vācieši lingvistiskā pūrisma uzplūdā gan savulaik atsacījās ielaist valodiņā atkal jaunu aizguvumu un apzīmējuma portmanteau vietā tā arī sacīja - kofervārds. Šādu vārdu veidošanas tehniku dēvē par blending jeb sapludināšanu, par vārdu krustošanu - kad no diviem vārdiem tiek paņemtas daļas gan no formas, gan nozīmes un saliktas kopā, izveidojot vārdu ar jaunu, bieži unikālu nozīmi. Bet pašu vārdu sauc par amalgāmu vai blendu, [vai frankenvārdu, vai teleskopvārdu].

( Dajoš vēl vārduļošanu. )

Skatīties NBA ir ļoti izklaidējoši un izglītojoši, īpaši tad, ja sāk prātot par basketbola komandu nosaukumiem. Lūši, raķetes, lapsenes, pieši, pērkoni, kuģi – visi viņi tur piedalās un cīnās kā īsti grizlilāči.

Kopā NBA ir kādas trīsdesmit komandas un ļoti liela daļa komandu nosauktas dažnedažādu dzīvnieciņu vārdos – tur ir acīgie un majestātiskie Atlantas Hawks, kam patiesībā vārds piešķirts par godu kādam indiāņu virsaitim Melnajam vanagam no Čikāgas apkaimes, kur komanda dibināta; tur ir Šarlotes Bobcats jeb Lūši – viņi nākamgad atgūs savu vēsturisko nosaukumu Hornets jeb Sirseņi [un man nav ne jausmas, kāpēc lai kāds gribētu pārtapt no lūša par sirseni. Sirseni!!]; tur ir Čikāgas Bulls, kuru dibinātājs vēlējās, lai komandas nosaukums liktu domāt par Čikāgu kā pasaules gaļas galvaspilsētu; Memfisas Grizzlies, kuri nāk no Vankūveras, bet, pārceļoties uz dienvidiem, paturēja veco nosaukumu; Toronto Raptors, kuru nosaukums tika izvēlēts Jurassic Park popularitātes viļņa laikā. Nē, dzīvnieciņu vārdi ir saprotami – kurš gan negribētu, lai viņu basketbolisti līdzinās, hmm, pelikāniem? Ņūorleānā noteikti tā grib.

( Tā valodnieki skatās basketbolu )

Visiem, kam sirds pukst hobija līmeņa lingvistiskas spriedelēšanas ritmā, gribēju atgādināt par lieliskā puiša Halideja lielisko ideju par tēmu un rēmu. Šī tēma (intended) manā sensenajā teksta lingvistikas kursā bija tik aizraujoša, ka tā vietā, lai, kā ierasts, plkst. 7:30 otrdienas rītā es iekūņotos kādā milzu auditorijas stūrītī un apmierināti šņākuļotu, ar kādu vientuļu apziņas stūri klausoties tāltālajā lektorā, kas mikrofonā monotoni lasa pierakstus aptuveni 200 šķaudošiem, snaudošiem, miegainiem un citādainiem studentiem, es, liegi līgojoties, pat izvilku no somas krāsaino pildspalvu, lai pasvītrotu kaut ko no pierakstītā.
Pamatā Halidejs sacīja, ka katrā teikumā ir sava tēma (galvenais objekts teikumā) un rēma (viss pārējais, kas nav galvenais objekts). Un, lūk, ar tēmas un rēmas novietojumu teikumā ir iespējami dažādi funkcionāli risinājumi it kā vieniem un tiem pašiem vārdiem. Zināms, vārdu novietojums teikumā ir it spēcīgāks citās valodās, ne mūsu dzimtajā. Piemēram, angļiem ir tā salīdzinoši stingrāk viss pasākumus sataisīts, un vāciešiem vispār kaut kāda katorga. Tad nu Halidejs sacīja, ka tēma ir tā, kas tiek novietota teikumā kā pirmā - tādējādi, tā tiek uzsvērta un padarīta par galveno šajā bariņā.
Nu, ja, uzmodelējam situāciju, ka sēž bunkurā, teiksim, četri biedri un spriedelē par dzimšanas dienām, nu, kad kuram ir dzimšanas diena.
( Jautājums )

Pavisam netīšām sanāca noskaidrot nozīmi kādam vārdam, par kuru es biju mazliet brīnījusies, bet ne gana, lai mēģinātu noskaidrot, kas tas ir. "Akmeņu sprostā", kas ir Brigaderes triloģijas trešā daļa un kas man kā īstenai pilsētvāverei vienmēr ir patikusi vislabāk no visām trim, bija tāda ebreju meitene Zāra, visai traģisks tēls, manuprāt, un tad tur kaut kādā sakarā ar viņu bija sacīts 'mešugene meitene' vai kaut kā tā. Es nezināju, ko 'mešugene' nozīmē un pie tā arī paliku, lai jau ir, kolorītam. [Jāatzīst, ka tolaik, kad pirmo reizi šo lasīju, nebija jau nemaz tik viegli tā vienkārši noskaidrot šāda veida lietas.]
Šodien runāju ar vācu kolēģi, spriedām par kaut kādām cenām un viņa bija kaut ko sajaukusi, uz ko es norādīju, ka tā nav pareizā cena, tur citādi ir. Viņa pasacīja paldies un piebilda, ka viņai šodien vispār visādi jukumi notiek, ka viņa ir pavisam 'meschugge' šodien. Tad gan nepaslinkoju un sameklēju, kas tas ir.
'Meschugge' ir no jidiša, nozīmē 'traks, jucis'. Tāpat pārņemts vācu valodā, tad pie mums atnācis. Annelē vispār ir daudz ļoti interesantu vācu vārdu lietojumu.
Meklējot 'meschugge', jau pirmajā lapā ir arī saite uz kādu 'queer non-kosher party' klubu Berlīnē. How cool is that.

Šodien no kāda klienta pienāca kārtējais mulsais jautājums par to, aiz kam tas vācu teksts ir piebārstīts ar lielajiem burtiem - oriģinālā taču tā neesot. Tad es iecietīgi [nē, bet tiešām iecietīgi, no offence] stāstu, ka tā nu ir ar tiem vāciešiem, viņi katru lietvārdu raksta ar lielo burtu.
Vācu [un luksemburgiešu] valodas ir unikālas ar to, ka tajās visus lietvārdus tiešām raksta ar lielo burtu. Kāpēc? Jo burtlicis tā izdomāja - tais senajos laikos, kad lika kopā Gūtenberga bībeli.
Tolaik vispār rakstība bija ļoti atkarīga no skrīveru un burtliču iedomām, bet tieši burtliči grāmatspiestuvēs to iespaidoja daudz vairāk - tīri publikāciju apjoma dēļ. Tad nu viņi sāka tātad drukāt grāmatas un izdomāja, ka, ja saliek lielos burtus, tad labāk lasās - nu, vieglāk izšķirt burtus. ( Līdz tam )

Augstkolā mums latīņu valodas pasniedzējs stāstīja, ka klasiskajā latīņu valodā rakstzīmi /c/ izrunāja kā [k], tikai kaut kādi plebeji pēc tam visu samaitāja un sāka to izrunāt kā [c]. Viņš sacīja, ka, ja plebeji tā nebūtu izdarījušies, tad mēs Ciceronu sauktu par Kikeronu, un gandrīz vai ieķiķinājās.

Brauna bestsellerus es ik pa laikam palasu, jo, nu, ir diezgan interesanti. Vakar, piemēram, izlasīju, ka [pēc]mēra laikos kāds no Venēcijas dodžiem licis kuģiem pirms iebraukšanas ostā uzkavēties turpat jūriņā [precīzāk, Lazaretas (!) salā, bet so spake Brown not, to es citur izlasīju] tieši četrdesmit dienu. Itāliski 'četrdesmit' bija 'quaranta', no tā arī 'karantīna'.
Man tikai ne pārāk patīk, ka katrā sērijā viņam ir cita Bonda meitene.

Es vienmēr esmu saskatījusi kaut ko dziļi nepareizu izteicienā 'zils kā sarkankrūtīša ola'. Mēs gan, manuprāt, tā nesakām, bet tulkotajā literatūrā sarkankrūtīša olu zilums nāk priekšā gan - 'robin's egg blue' tas ir. Jo tāpat kā bērnudienu pantiņos 'kādā krāsā ir sniegs? ledusskapis? papīrs? balts! ko dzer govs? pienu!", sarkankrūtītis liek domāt par sarkanu. Olas ir zilas. Angliski tā nav.

Stunde - stehen - stand - stood - stunda - [en] stund

timme - time - tide - Zeit - tid

*iēro - year - Jahr - ēra - hora - stunda

[Dis iz sou kūl.]

Pēdējo gadu laikā es esmu sākusi domāt, ka [imho on] amerikāņiem gan ir tāda jokaina gaume vārd[d]ošanā. Mans imho gan ir veidojies galvenokārt no NBA spēlētāju vārdiem un, kā zināms, NBA spēlē lielākoties tumšādaini un sportiski noskaņoti īpatņi, un tas tomēr diezgan ierobežo spontānā pētījuma validitāti. Bet tāpat kaut kādu ieskatu jau tas sniedz gan. Un tur tie vārdi ir brīžiem vienkārši satriecoši, pat ne tikai vārdi, bet it kā ļoti līdzīgu vārdu variantu daudzums. Tur, piemēram, ir Dveins, vairāki Dveini - un viņi var būt Dwayne vai Dwyane, suit yourself. Tur ir Jared, Jerryd, Jarrett un tā tālāk.
No sākuma es domāju, ka nēģeru mammītes vienkārši īsti neprot rakstīt amerikānis aizsoļo uz dzimtsarakstiem vai kur nu tur un saka, lūk, mans bēbis būs Džerods. Viņam saka, jā, lūdzu, būs Džerods. Vai Džareds. Vai Džerids. Vai Džerets. Vai Džarits. Lūdzu, lūdzu, jūs tikai uzrakstiet, kā tad īsti. Es domāju, nu, kur var šitik daudz variantu rasties? Izrādās, ka nav tā nemaz, māk viņi rakstīt, tikai neuzskata, ka nepieciešams tik stingri turēties pie normām un konvencijām. Domāju gan, es pazinu reiz vienu amerikāņu meitenīti, kam vārdā bija January. Nav jau nemaz tā, ka Janvārīte būtu daudz dīvaināka par Jūliju vai Augusti, vai Martu, vienkārši maķenīt neierasti. Daudzi ne tikai negrib turēties pie normām, bet izteikti grib atšķirties un atšķirīgs vārds ir diezgan krietns blieziens ribās vienādībai. Ļoti non-conformist.
Un paskat, papētot, kā tur viss stāv, ( izrādās )

Es vispār diezgan snobiski izturos pret vācu barbarismiem latviešu valodā. Jau kopš agras bērnības tādiem vārdiem kā 'zapte' vai 'šūplāde' manās ausīs piemita tāda netīkama bauru pieskaņa. Nezinu, kāpēc. Manējie tādus nelietāja, tad nu es laikam arī nē. Trakums bija tad, kad es kādu no šitiem nezināju. Piemēram, reiz senos sirmos aizlaikos, kad blokmāju kvartāla zālienā spēlējāmies ar lellēm, vienu no draudzenītēm aizsauca mājās, laikam tak pusdienas paēst, un viņa man sacīja šādi: "Tu taču uzpasēsi manas mantas?" And I was all, like, wtf? Es tā neizpratnē skatījos uz viņu un nesapratu, ko te no manis grib. Tad izrādījās, ka man tās mantas jāpieskata, jāpasargā. Aha.
Daudz, daudz vēlāk es, protams, gardi pasmējos par savu iedomāti smalko valodiņu, saprotot, cik daudzi no šķietami ļoti latviskiem, pilnīgi literāriem vārdiem savulaik bijuši tieši tādi paši barbarismi. Un nevienu no šitamējiem es itin nemaz nesmādēju, piemēram, maltīte, stārķis, pudele - visi viņi tādi.

Mani diezgan fascinē tas, ka latviešu vārds 'Kārlis' nāk no tā paša etimoloģiskā avota kā vārds 'karalis'. Līdz brīdim, kad Kārlis Lielais sāka darīt lielas lietas, Kārlis jeb, protams, Karl bija vien parasts vīrieša vārds. Nē, patiesībā diezgan neparasts, jo tur, no kurienes tas vārds cēlies, citi vārdi bija daudz smalkāki un garāki, piemēram, Ādalvolfs vai Hildegarde. Pats Kārlis gan nozīmēja ko labu - brīvu vīru. Pēc Kārļa Lielā varenajām izdarībām saradās vesela rinda tautiņu, kas itin visus valdniekus sāka dēvēt par Kārļiem, respektīvi, karaļiem. Mēs, lietuvji, rinda ar slāviem, tostarp krieviem (король), turki.

Kārlis - Karl - Charles - Carolus/Karolus - karalis

Savukārt kāds cits liels vīrs jau sen bija savācis sev valdnieku nosaukuma ( domeinu )

Vācijā organizēju sev braukšanu uz Berlīni ar tādu kā komunālo stopēšanu, nē, bet kopīgu [un tādēļ lētāku] braukšanu ar vilcienu. Šādos gadījumos 4-6 pilnīgi svešinieki satiekas un kopā pērk biļeti, un kaut kur brauc. Šoreiz līdzbiedri bija kā jau parasti - visvisādi, bet lielākoties, protams, studenti. Pieklājība prasa mazliet parunāties un tad es atkal skaitu savu stōriju, ka, jā, runāju vāciski, studēju te vairākus gadus, tagad dzīvoju dzimtenē, Latvijā respektīvi, te vienkārši ciemojos, jā, tagad braucu mājās, un tu ko, ā, bioloģiju, briesmīgi interesanti, laiks jauks, jūra, jā, forši. Nu, jā, viss kā parasti, bet ar to izņēmumu, ka viens no līdzbraucējiem [tipisks, manuprāt, ļoti tipisks vācu students - jaunietis, kam noteikti ir virs 25 gadiem] ik pa brīdim mani ļoti aktīvi un ziņkāri pēta. Es, protams, esmu ar visādām kvalitātēm apveltīta un acis nesāp, uz mani raugoties, tomēr šis kaut kā citādi skatās. Nu, ja, kā tad - viņš, izrādās, slāvu filoloģiju mācās un lūkojas uz mani kā veterinārstudents uz savu pirmo uzšķēržamo govi. Bioloģijas studente tikmēr naivi man jautā, kādā valodā tad mēs tur Latvijā runājot, un pārsteigta uzzina, ka latviski. Kā, Latvijā ir sava valoda? Nu un tad slāvu filologs atplauka un sāka runāt par valodām un krievu valodu particularly, un viss tāds priecīgs, un jautā, vai es krieviski māku.
Jā, un tad viņš mums izstāstīja tematiski ļoti iederīgu stāstu par to, kā krieviski saucot staciju, respektīvi, par 'вокзал', un kāpēc tā.
( Reiz Anglijā )

Sapratu, ka tieši Cibā esmu uzgājusi lieliskus valodas tīrradņus - dažādus vārdus un izteicienus. Iespējams, kādi no tiem nav radušies te, bet personīgi es tos tieši Cibā esmu uzgājusi/pamanījusi. Pie tiem, protams, pieder krii šīs vasaras šedevrs - polārā mitrene, ko var modificēt uz tropisko mitreni, piemēram. Vēl tādi ir ofisa planktons, MAS jeb Melno Apakšbikšu Sindroms [kuminjsh , ja?], up my ass un citi.

UPD: kwīkends, polārlapsiņa, kotletes un minets, tu mani par resnu nosauci?

He, vārds 'brokastis' angliski cēlies no vārdu salikuma 'pārtraukt gavēni' - to break the fast. Respektīvi, cilvēks no rīta pieceļas un pātrauc visu nakti ilgušo minigavēni, neēšanu. Jautājums par to, ko ēdīs brokastīs, skanēja šādi 'What do you want to break your fast with'?

Ir tik ļoti interesanti kaut kādās salīdzinoši tālās valodās uziet ko kopīgu ar latviešu valodu. Šodien pat divi tādi gadījās - ungāru un skotu valodā.
Ungāriski pamanīju saistību ar lapu (as in page, Seite) - Lapszám ir lapu skaits, pirmā lap[puse] ir 1. lap.
Savukārt skoti savas atvases dēvē par 'bairns', respektīvi, bērniem. Tam, protams, ir saistība ar 'bear/born' (tā kā nēsāšana, dzimšana), bet ģermāņi tā bērnus nesauca. Diez, kā pie latviešiem nonācis? Taču ne jau pa taisno no IDE?

Restorānus senāk mēdza saukt par restorācijām. Restorācija no vārda restorer seno franču un restaurare latīņu valodā. Mūsdienās tātad restore angliski un, piemēram, restaurācija latviski. Viss ap to pašu arī grozās - salabot, uzcelt no jauna, atjaunot. Vai nu spēkus atjaunot un ieturēties vai art deco krēslu atjaunot, vai system restore punktu uzstādīt.

A Polish immigrant went to the DMV to apply for a driver's license. First, of course, he had to take an eye sight test. The optician showed him a card with the letters:

'C Z W I X N O S T A C Z.'

"Can you read this?" the optician asked.

"Read it?" the Polish guy replied, "I know the guy."

Šodien vārdadiena ir Ilgoņiem un Ādolfiem. Un, atsaucoties uz Ufo&Fredis, Ilgoņu Latvijā ir gana, bet Ādolfu gan tā pamazāk, jo uz apsveikumu raidījumu visi sūtīja apsveicienus Ilgoņiem, bet ne Ādolfiem, kas, protams, nozīmē vienu no diviem. Vai arī tomēr abus. Tātad viens - Ādolfi visi vēl aizvien sēž mežos ar bīsēm un rādeju neklausās. Divi - Ādolfu Latvijā nudien ir ļoti maz.
Ja nopietni, tad vārdu došanas tēma man ir dikti mīļa. Man šķiet interesanti saprast, ka tuvākajā laikā pasaulē spēcīgi savairosies mazi meitentiņi, kurus lepnie vecāki sauks par Bellām, bet daudzi jo daudzi jaunie džentlmeņi nesīs Edvarda vārdu. Tieši tāpat notika arī ar vārdu Harijs. Vārdu došanas tendences pasaulē nu ļoti interesanti atspoguļo sabiedrības uzskatus un populārākos cilvēkus, tēlus un parādības.
Atgriežoties pie Ādolfa, jāsaka, ka reti kurš personvārds pasaulē piedzīvojis tik krasu popularitātes kritumu. Izņēmums varētu būs Jūda/Jūdass. Pat Sadams noteikti vēl aizvien ir diezgan populārs kādos noteiktos sabiedrības kopumos. Bet ar Ādolfīti tātad bija tā..
( Ādolfs )