Par Ādolfiem
Šodien vārdadiena ir Ilgoņiem un Ādolfiem. Un, atsaucoties uz Ufo&Fredis, Ilgoņu Latvijā ir gana, bet Ādolfu gan tā pamazāk, jo uz apsveikumu raidījumu visi sūtīja apsveicienus Ilgoņiem, bet ne Ādolfiem, kas, protams, nozīmē vienu no diviem. Vai arī tomēr abus. Tātad viens - Ādolfi visi vēl aizvien sēž mežos ar bīsēm un rādeju neklausās. Divi - Ādolfu Latvijā nudien ir ļoti maz.
Ja nopietni, tad vārdu došanas tēma man ir dikti mīļa. Man šķiet interesanti saprast, ka tuvākajā laikā pasaulē spēcīgi savairosies mazi meitentiņi, kurus lepnie vecāki sauks par Bellām, bet daudzi jo daudzi jaunie džentlmeņi nesīs Edvarda vārdu. Tieši tāpat notika arī ar vārdu Harijs. Vārdu došanas tendences pasaulē nu ļoti interesanti atspoguļo sabiedrības uzskatus un populārākos cilvēkus, tēlus un parādības.
Atgriežoties pie Ādolfa, jāsaka, ka reti kurš personvārds pasaulē piedzīvojis tik krasu popularitātes kritumu. Izņēmums varētu būs Jūda/Jūdass. Pat Sadams noteikti vēl aizvien ir diezgan populārs kādos noteiktos sabiedrības kopumos. Bet ar Ādolfīti tātad bija tā..

Ar Ādolfu bija tā, ka līdz pat 19. gadsimta beigām vārds Ādolfs bija viens no populārākajiem puisīšu vārdiem Vācijā. Statistika tur tiek ņemta nevis no kaut kādiem tautas skaitīšanas dokumentiem, bet gan no dzimtsarakstu reģistriem, kur tiek reģistrēti jaundzimušie ar visiem tiem piešķirtajiem vārdiem. Līdz 1933. gadam Ādolfa popularitāte kāpa un kāpa, līdz piedzīvoja sprādzienveidīgu megapopularitāti Trešā reiha laikā [kurš gan negribētu, kaut mazais Ādolfītis līdzinātos dižajam visas tautas tēvam]. Savukārt pēc 1942. gada (kad pat vadonim uzticīgie kareivji sāka uzdrošināties izšļupstēt vāru Hitler kaputt) gods nest vārdu Ādolfs tiek piešķirts aizvien mazāk un mazāk jaundzimušajiem, bet pēc 1952. gada tas vācu reģistros gandrīz vispār nav sastopams.
Tāpat kā lielākā daļa pārējo ģermāņu personvārdu arī Ādolfs ir saliktenis, kas senajā augšvācu valodā nozīmēja Adal+wolf jebšu dižciltīgo vilku. Mūsdienās šitentādu vilku ir palicis nu ļoti maz [bet varbūt viņi visi slēpjas mežā]. Jo Latvijā arī bija daudz Ādolfu. Ņemot vērā, ka liela sabiedrības daļa līdz pat WWII uzskatīja visu vācisko nevis par kaut ko kārklisku, bet gan augstākajam slānim piederošu, nav brīnums, ka arī personvārdu tendencēs tika sekots Vaterland. Protams, Ādolfs jau nebija slikts vārds, respektīvi, plika skriešana pakaļ modei jau tā nebija. Tas bija krietns, pamatīgs, sens vārds, kas nu diez vai drīzumā piedzīvos popularitātes kāpumu. Dažiem brīvdomīgiem amerikāņiem sanāca misēklis ar to, ka viņi savas atvases nodēvējuši par Ādolfu Hitleru, Džoislinu Ariānu Neišenu (Arian Nation) un vēl. No sākuma konditors atteicies mazajam Ādolfam darināt dzimšanas dienas torti, bet pēc tam atbildīgās iestādes vecākiem atņēmušas vecāku tiesības, jo viņi apdraudot savus bērnus.