Es vispār diezgan snobiski izturos pret vācu barbarismiem latviešu valodā. Jau kopš agras bērnības tādiem vārdiem kā 'zapte' vai 'šūplāde' manās ausīs piemita tāda netīkama bauru pieskaņa. Nezinu, kāpēc. Manējie tādus nelietāja, tad nu es laikam arī nē. Trakums bija tad, kad es kādu no šitiem nezināju. Piemēram, reiz senos sirmos aizlaikos, kad blokmāju kvartāla zālienā spēlējāmies ar lellēm, vienu no draudzenītēm aizsauca mājās, laikam tak pusdienas paēst, un viņa man sacīja šādi: "Tu taču uzpasēsi manas mantas?" And I was all, like, wtf? Es tā neizpratnē skatījos uz viņu un nesapratu, ko te no manis grib. Tad izrādījās, ka man tās mantas jāpieskata, jāpasargā. Aha.
Daudz, daudz vēlāk es, protams, gardi pasmējos par savu iedomāti smalko valodiņu, saprotot, cik daudzi no šķietami ļoti latviskiem, pilnīgi literāriem vārdiem savulaik bijuši tieši tādi paši barbarismi. Un nevienu no šitamējiem es itin nemaz nesmādēju, piemēram, maltīte, stārķis, pudele - visi viņi tādi.