Par smago metālu
Reiz pagājušā vasarā mani paaicināja līdzi doties uz kādu pamestu dārzu laukos, kur tajā brīdī bija pilns, pilns ar ķiršiem. Mēs paņēmām līdzi spainīšus un bļodas un devāmies ķiršos.
Dārzs nudien bija brīnišķīgs - spožā vasaras priekšpusdienas saulē tur bija kādi divdesmit koki, kam zari bija tiešām nolīkuši no ķiršu smaguma. Tie bija parasti Latvijas ķirši - ne pārāk lieli, ne pārāk saldi, bet daudz, daudz un veseli, un gatavi, un ne pārāk augsti. [Es kā Latvijas gremlins parastais normāli ļoti daudz ko varēju aizsniegt].

Tā nu mēs tur kādu stundu bradājām pa dziļo zāli, kas bija saaugusi ap kokiem, un lasījām ķiršus - nebija ne kukaiņu, ne odu, nebija pārāk karsts un pārāk auksts, un visapkārt bija tikai ķirši. Un viena bumbiere. Bļodas lēnām pildījās un kādā brīdī sāka šķist, ka nu jau pietiks, jo kur tad to visu liks, vai ne. Bet tā jau nevar, jo vislaik šķiet, ka tur, blakus kokā taču vēl ir tik daudz un tik smuki tie ķirši. Beigās nācās sarunāt, ka liekam telefonā taimeri uz 10 minūtēm, bet pēc tam gan pietiks.
Bija skaisti.
Jā nu jā, kaut kad pēc tam mēs nokļuvām mājās un vairs nebija tik skaisti, jo ar tiem ķiršiem taču kaut kas ir jādara, bet visu to milzu bļodu apēst nebija reāli. Tad nu es izdomāju, ka jāvāra ievārījums un nosēdināju mīļoto pie TV, lai viņš atkaulo ķiršus. Mums, protams, nebija ķiršu kauliņu izņēmēja, bet vai tad tā ir bēda, mums ir internets, internets ir mūsu viss, un tur ir visādi varianti, ko darīt ar ķiršiem. Izvēlējos vienu no tiem un izsniedzu savam ķirsītim matadatu, lai viņš ķeksē ķiršus. Un ķeksēja arī! Pēc kāda laika man bija vesela bļoda ar skaistiem ķiršiem bez kauliņiem, bet matadatai, jā, matadatai, draugi, vairs nebija pārklājuma! Tā nabaga adata no visa tā skābo ķiršu daudzuma bija izdarījusi kaut ko brīnišķi ķīmisku un zaudējusi to kārtiņu nezinkā, kas uz tās pirms ķiršošanas pilnīgi noteikti bija bijis. [Es, protams, neiedomājos, ka internets man nepateiks, ka nevajag izvēlēties matadatu ar jelkādu pārklājumu.]
Tā nu es tur sēdēju pie savas bļodas un gauži domāju, ko darīt ar ķiršiem ar metāla pārklājumu. Beigās izdomāju, ka pasaule tāpat ir ļauna, vārīšu ievārījumu ar visu metālu un uzvārīju arī. Te nu viņš ir, varonis, un mēs arī esam dzīvi [pagaidām], kaut burciņas trīs kopš ziemas sākuma jau esam notiesājuši.