Patiesībā diezgan būtiska problēma šajā pasaulē. Vispārēja cīņa ar apnikumu, vajag vēl un vēl, lai gar acīm raibs metas. Patiesībā jau īsti nevajag neko, bet nu iestāstīts sev ir un visi ir izgājuši cīņas laukā - pakļaut, iegūt, sadabūt... rezultāts nav vajadzīgs, process pasargā no garlaicības.

Labi vēl, ja cilvēks var tam visam tikt pāri, uzskatīt, ka šī iegūšana ir tikpat nenozīmīga, cik zaudēšana. Bet ja to visu izjust kā mūžīgo dzīves nolemtību, kā kaut ko tādu sevī, kas pašam riebj?

Varētu jau tradicionāli novelt vainu uz gadsimtu un kultūras ievirzēm, bet tas jau tāpat implicīti domāts.

Un tad jau atkal tu ceri, ceri, ka parādīsies kaut kas svēts, no kā tu pats nenovērsīsies, kas tev neapniks, līdz atkal turot to rokās jau esi spiests izmisumā secināt, ka aplis sākas no gala...

Bezmaz vai jāuzdod jautājumu šajā kontekstā - vai sapņi nav labāki par realitāti? Vismaz sapņos cilvēks iekārto savu pasauli kā vēlas un tad sapņo, sapņo, sapņo... bet tāds cilvēks, kas savus sapņus konstanti piepilda un aplaužas tajos, tā jau var vilties un saprast, ka lai kāds arī sapnis nebūtu, tā piepildīšana nav risinājums.

Var jau pateikt vienkāršāk - paskaties uz to, kas tev jau ir, novērtē to... bet sirdij nepavēlēsi, un sev arī neiestāstīsi, ka nevēlams objekts patiesībā ir vēlams, lai par ko arī nebūtu runa - vecākiem vai mobilo telefonu.

"Vai tu zini kā tas ir, kad viss ir? Tas ir tik depresīvi." Helēna "Stāsti"