|
|
|
Janvāris 17., 2015
07:43
Pa nakti laikam jaunus sirmus matus dabūju. Ap 1:00 bērns izdīca, ka gribot ēst, tad ņēmu barot. Pāris minūtes vēlāk miegs bija kā ar roku atņemts, jo es varētu apzvērēt, ka pus minūtes garumā dzirdēju ieslēgtu trauksmes signālu. Nu, to valstiskā mēroga trauksmi, ko laiku pa laikam testē. Vai nu kaut ko ļoooti līdzīgu. Nu labi, tā bija nepilna minūte, štrunts ar viņu, pat īsti nepaspēju aptvert, kas tā par skaņu. Bet pēc brītiņa klusuma dzirdu tālumā kaut kādus šāvienu trokšņus. Un tā labu brītiņu. Tā nu baroju bērnu, gar žalūzijas malu cenšos ko saskatīt lidostas virzienā un domāju par Doņecku. Protams, viss drīz vien apklusa, bet es vēl stundu nevarēju aizmigt.
|
Janvāris 16., 2015
11:21
Ieliku cāļgrupā savu un meitas kopbildi. Vairākas meitenes bija pārsteigtas, ka esmu blondīne - visu laiku iztēlojušās mani kā bruneti. Es gan arī iepriekš biju likusi kādu savu bildi, bet kas to vairs atceras. Tad nu tagad jādomā, ka varbūt kaut kā pārgudri izsakos, ka pirmā asociācija ar bruneti?
|
Janvāris 15., 2015
12:42
Mēģinu pieradināt bērnu pa dienu iet gulēt bez pupa mutē. Ir reizes, kad izdodas labi, ir reizes, kad izdodas grūtāk, un ir reizes, kad neizdodas. Galvenais laikam jau pašai to apņēmību saglabāt, jo vieglāk jau ir to pupu mutē iestumt. Bet nu nav tas mūžīgs risinājums... Turklāt nav arī tā, ka 100% tas pups vienmēr līdzētu.
Vispār man liekas, ka no pusnakts ēšanas būs jāmēģina atradināties ar pašūpošanu uz rokām. Kaut kā sāk šķist, ka viņa nemostas tāpēc, ka gribētu ēst, bet kāda cita iemesla dēļ. Šonakt bez maz apvainojās, ka viņu barot mēģina. Nu kādas dažas minūtes periodiski uzēda/pabļāva, sapratu, ka ēšanā laikam tomēr nebūs problēma, pašūpoju uz rokām kādas minūtes un liku atpakaļ gultiņā. Knupis mutē + lācis pie deguna, un čučēja tālāk.
Moš jāpalasa beidzot kāda bērnu miega tēmas grāmata.
( un vēl - par kakām )
|
Janvāris 14., 2015
00:52
Nu tā. Lielā plānošana gadsimta ceļojumam var sākties. Septembrī uz štatiem biļetes nopirktas.
|
Janvāris 13., 2015
08:51
Bez dažām dienām 6 mēnešos - 6.250 kg un 65.5 cm. Tieva un viegla kā pieneņpūka :) Joprojām velku pārsvarā 62. izmēra drēbītes un tās, kas apzīmētas ar 3-6 mēn.(vēl labu laiku varēs vilkt), pamazām sākam ieviest garderobē 68. izm. Tiešām tā vien šķiet, ka viņa ar nolūku tik lēni aug, lai paspētu uzvilkt visu māsīcu/brālēnu mantojumu :D
Potes ar vakar dabūjām, čīkstulis pīkstulis pēc tam mājās bija pa rokām jānēsā. Temperatūra arī tā ap 37.5 pakāpās. Vairāk pēc tam nemērīju, nelikās, ka būtu īpaši karstāka. Pašā vakarā jau bija samērā omulīga, tikai sagurusi, pa nakti +/- normāli gulēja, un tagad mierīgi savā nodabā mantas pēta.
Pēdējās dienās ievēroju, ka centimetrus 10-20 jau izdodas palīst uz priekšu, lai tiktu pēc mantas. Un rotē arviet atkīvāk.
Jā, un daktere ievērtēja, ka apakšējiem zobiem aprises jau samanāmas... Bet nu nekādas prognozes neminēja, cik vēl ilgi jāgaida. Katrā ziņā visas mīkstās mantas, kas mutē patrāpās, vienmēr ir tik slapjas, ka pēc centrifūgas prasās.
|
Janvāris 11., 2015
23:43
Šodien pārkrāmēju no kastēm un sastūķēju vakuummaisā mazdrēbītes un pārsteidzošā kārtā atradu Emmas dzemdību nama aproci!!! Es tak domāju, ka pie pirmās mazgāšanas bērnu māsa viņu noņēma un izmeta! Bet izrādās, ka aproce bija ieķērusies bodija piedurknes aizlokāmajā daļā... Tieši to bodiju Emmai uzvilku tikai to vienu reizi dzemdību namā, jo tas izrādījās nedaudz pa mazu - apakšu nevarēja īsti aizpogāt. Biju iemetusi bodiju izmagāt un tā arī nebiju to aproci tur pamanījusi. Pat tagad pamanīju tikai tādēļ, ka izdomāju smuki salocīt un iztaisnot piedurknēm tos aizlokus, pirms likšanas maisā... Ehh, gandrīz no laimes apraudājos :) Kaut kā vienmēr likās, ka tā aproce ir tāds must have suvenīrs un toreiz šausmīgi pārdzīvoju, kad pamanīju, ka Emmai uz rokas viņas vairs nav.
|
Janvāris 10., 2015
21:41
Šonedēļ Emma atklāja kāju īkšķu lielisko garšu :) Tad nu tagad tā ir mīļākā maltīte. Reāls gadījums iz šodienas - pupu izspļauj un momentā kājas īkšķis vietā. Iedevu šodien pirmo reizi ķirbi pagaršot. Kājas īkšķis esot garšīgāks arī par to.
|
01:39
Sabiju frizētāvā. Trīs mēneši pagājuši jau kopš iepriekšējās reizes. Un atkal viņa man tur ņēmās griezt un filēt tā, ka nesaprotu, kā vispār man vēl mati uz galvas palika? Atļāvos vēl gar kaklu apakšu ar mašīnīti "iztīrīt" diezgan pamatīgi. Kaut kā tagad, kad pa mājām dzīvojos, vieglāk uz kaut kādām matu avantūrām parakstīties. No malas gan neko īsti tāpat redzēt nevar. Kopumā šoreiz esmu visnotaļ apmierināta ar iznākumu. Un pēc tam vēl aizšāvu uz Spici uzacis safrizēt. Šonedēļ man vispār tāda sevis lutināšanas nedēļa - manikīrs, pedikīrs, frizierēšanās un uzacošanās.
Vēl pilnai laimei varētu arī kādi 15 kg tā uz sitiena pazust no manām miesām... :) Kā pirmajās 2 nedēļās pēc dzemdībām nokrita tie 15kg, tā nekas vairāk arī nav nekur pazudis... Šķiet, pat kādi pāris kg varētu būt uzēsti atpakaļ. Nu jā, tāpat jau it kā esmu pirmsdzemdību svarā, pat zemākā, bet nu kaut kā biju sacerējusies, ka arī iepriekš uzkrātais liekais ar visām krūtsbarošanām varētu nokausēties nost. Bet nekā. Kad Emma sāks ēst normālu paiku, tad abas pārtiksim no tvaicētiem dārzeņiem un gaļas - varbūt tad kaut kas sakustēsies. Nākamnedēļ jāatsāk uz vingrošanu braukāt, ceru, ka abas būsim pavisam veselas.
Vispār, pirmdien dokai jāizprasa par to ēšanu Emmai, ko un kā labāk. Un tad jau jāsāk būs trenēties veselīgākā ēstgatavošanā. Nez, kur mans tvaicējamais sietiņš iekrāmēts? Būs jāsameklē.
|
Janvāris 9., 2015
16:44
Bijām šodien pirmo reizi uz valsts apmaksāto masāžu. Pasākums izgāzās ar skaļu blīkšķi (t.i., histēriskiem brēcieniem). Iegājām kabinetā, tā jau it kā lēnām izcēlu no autobeņķa, parādīju, kur esam atnākušas, lēnām novilku kombīti uz paklājiņa - bet nu nepatika kaut kas tajā visā Emmai. Paskatījās uz masieri un sāka bļaut nebalsī. Un es varēju tur nez ko izpildīties - nekas nebija labi. Tā nu ātri vien saģērbāmies un braucām mājās. Pa ceļam atplīsa un nu jau čuč vairāk kā 2 stundas. Kaut kas dīvains man ar to bērnu notiek. Pa nakti jau noņēmās ar brēkšanu un pupā karāšanos. Dienas pirmais cēlies arī bija tāds kašķīgs - miegojās ka vai nu, bet gulēt ne pa kam neies. It kā jau pirms tā masāžas brauciena tieši savas 30 minūtes atkal nogulēja, bet nu acīmredzot bija pa maz.
Nez, varbūt arī mums tie slavenie zobi sāk likt par sevi manīt? Tā jau mutē skatoties gan neko īsti neredzu.
|
Janvāris 8., 2015
10:57
Es nesaprotu, kas ir tas, ko es daru nepareizi/pareizi ar bērna gulētlikšanu pa dienu. Vakar pusdienlaika miedziņā iešana izvērtās par histēriskas kliegšanas izrādi teju pusstundas garumā. Šodien kaut kā diezgan viegli izdevās ielikt gultiņā, pati pagulēju blakus kādu brīdi - nu nedaudz uz beigām pāris reizes iečīkstējās, bet kopumā visai smuki pati aizmiga. Nu nesaprotu...
|
Janvāris 7., 2015
23:21
Nu vot. Kamēr ar visām slimošanām lēmumu atlikām uz vēlāku laiku, tikmēr lētās Lufthansas biļetes esam nogulējuši. Stulbi. Kaut kādi pilnīgi loši un blondīņi tagad jūtamies. Fuj.
|
12:17
Un, protams, tiklīdz svaigs manikīrs uztaisīts, tā rodas nepārvarama vēlēšanās pucēt māju utml. Pagaidām nagi vēl vietā, iztiku ar putekļsūcēja izripināšanu pa māju un vešenes ielādi, bet nu "niez" uz ko pamatīgāku, a la izberzt vannu vai tamlīdzīgi.
|
10:43
Tā ja. Mašīna nosalusi, jāsēž mājās. Te gan arī tāds diezgan pavēss atal palicis, kopš -10 grādi aiz loga.
Pārcēlu Emmas datera apmelējumu uz pirmdenu. Esot normāli tādiem maziem 2 nedēļas no vietas puņķoties. Nu lai tā būtu. Pirmdien kā reiz būs apmēram 2 nedēļas.
Vakar aizdevos izmantot māsu dāvanu - pedikīru & manikīru. Tagad klabinu pa klavieri un priecājos, kādi smuki nadziņi :D Emma toties tika pie savas pirmās maisījuma pudeles, kamēr es biju prom. Esot izēdusi gardu muti kādus 180ml un pēc tam kā uzlādēts Duracell zaķīts pa paklāju ņēmusies :D
|
Janvāris 4., 2015
11:56
jau otro dienu sāp galva. vismaz kakls tik traki vairs nesāp un klepus arī retāks. bet galvassāpes reāli besī. jā, un balss ari joprojām tāda dīvaina, lai neteiktu, ka nav.
|
Decembris 30., 2014
10:11
Kā jau tam jābūt - visas bērna attīstības notiek vecākiem "aiz muguras". Kamēr ar A abi ap vakariņām šiverēja, Emma uz paklājiņa sūdzējās, sūdzējās un pēkšņi apklusa. Paskatos - pati apvēlusies no punča uz muguras atpakaļ. Šorīt no rīta atkal - ēdu brokastis, šī pa ceļojumu gultiņu ņemas un ņerkst. Atkal klusums - skatos, jā, atkal apvēlusies. Vēlāk uz pārtinamā galda, kamēr E uz punča tusē un dibenu vēdina, tieši pie sevis domāju par šo visu "aizmugurisko" padarīšanu, un tanī brīdī Emma, kā manas domas nolasījusi, paskatās uz mani pār plecu un hops - uz muguras. Tad nu gan gāja vaļā bļāviens, jo pārtinamais galds tomēr manāmi cietāks par paklājiņu un gultiņu :D
|
09:48
Ja angļiem ir google-doki, tad man & Emmai ir patrāpījusies sms-doka. Kad piereģistrējāmies pie viņas, viņa tā arī teica, ka labāk sūtīt sms, it sevišķi ārpus darba laika, un tad viņa pie pirmās iespējas atbildēšot. 2x ir bijis tā, ka man ir prasījies to sms uzrakstīt Emmas dēļ (paldies Dievam, nav vēl bijis tā, ka traki - tad jau gan zvanītu). Un jā - vadošie norādījumi tiek saņemti sms formā atpakaļ. Es kaut kā biju iedomājusies, ka atzvanīs, pārjautās & precizēs, kas tad bērnam īsti kaiš, bet nē. Ļoti īsi un lakoniski daram to un šito.
Nu nav jau itkā arī nekas tāds, dakterei noteikti 100x dienā ar šito problēmu šobrīd jāsaskaras - Emmai pirmās iesnas pēc svētku tūres piemetušās, bišķi ieklepojas arī (droši vien to pašu puņķu dēļ), un es arī klepoju.
A izdomāja, ka man vajag sasildīties - varbūt tad klepus pāriešot. Tad nu vakar pirmo reizi iemēģinājām mūsmāju saunu. Tā teikt - nepagāja ne 6 mēneši (6 mēneši būs pēc pāris dienām), kopš te ievācāmies... No sākuma tā riktīgi dīvaini - savā dzīvoklī iet pirtī, pa durtiņām skats uz vannasistabu... Arī tā sajūta saunā tāda nepierasta - pēdējās reizes pa slapjākām pirtīm bij sanācis pabūt. Es jau vispār neesmu nekāds saunu/pirts procedūru fans, bet nu beigās jau tīri labi patika. Būs vēl kaut kad jāizmanto šī līdz šim "noliktavas" funkciju pildošā telpa :D Ko var zināt, varbūt iepatīkas. Un jāiztīra tur kārtīgāk, citādāk beņķim malās dēļu spraugās iepriekšējo pirtnieku pirtslotu atlikumi redzami...
A vakar prasa, kad es pēdējo reizi vispār pirtī esmu bijusi. Nevarēju atcerēties. Tagad, kamēr rakstīju, atcerējos gan. Pagājušā gada novembra sākumā Sāremā SPA viesnīcā tak gājām arī saunās. Toreiz jau ar Emmu puncī, lai gan vēl to nemaz nezināju.
|
Decembris 27., 2014
20:39
Pirmie Ziemassvētki trijatā aizvadīti. Beidzot mājās pēc kārtīgas 4-dienu ciemošanās tūres. Emma satika savu pirmo Ziemassvētku vecīti (vīramātes izpildījumā), priecājās par dāvanām, bet visvairāk jau laikam gan priecājās par cilvēkiem un vispārējo ballītes atmosfēru - sevišķi jau Kuldīgā. Tik ļoti uz rokām nēsāta, un tik ļoti smaidīga, kā šajās 4 dienās, Emma vēl nebija bijusi. Visā visumā viss izdevās lieliski. Gan turpceļā, gan atpakaļceļā visu ceļu nogulēja, pamodās vien, kad cēlām ārā no mašīnas. Niķoties ar īpaši daudz laika nebija, jo vajadzēja visām tantēm pa rokām izdzīvoties un ar māsīcām & brālēniem izspēlēties. Vakar 3x perfektas ratu pastaigas. Pusdienlaikā vispār eleganti - šķiet, vai apzināti visu ceļu līdz Rātslaukuma eglei (20-30 minūtes) skatījās apkārt, sagaidīja, kad tētis pacels ratus tā, lai viņa kārtīgi var to egli apskatīt, un tad, pāri bruģētajai ielai braucot, actiņas vienā acumirklī aizšūpojās ciet un tālāk jau čučēja kā susurs. Visus vakarus gan sanāca tā pavēlāk iet gulēt, bet nu šodien gan sagurusi, jau pusdeviņos gultā iekšā un čuč. Redzēs tik, vai pēkšņi nemodīsies uz nakts ballīti...
Un vēl - tikusi atpakaļ mājās uz sava treniņplača jeb pārtinamā galda, šovakar pirmo reizi pavilka abus celīšus zem sevis :) Skatos uz to mazo cāli un nespēju noticēt, ka drīz (sķiet, pārāk drīz) jau sāks patstāvīgi pārvietoties.
|
Decembris 23., 2014
13:53
Cālis čuč. Man te vesela kaudze ar darāmiem darbiem gaida, bet es sēžu un neko nedaru. Klusumā uzlādēju savu bateriju. Beidzot visiem visas dāvanas ir sagādātas. Atliek tikai sapakot. Un jāķeras pie ēdamlietu gatavošanas. Un vēl vajadzētu to Emmas eglīšu bumbuli šodien uztaisīt...
Bet vispār ienācu, lai ierakstītu, lūk, ko. Vienmēr pasmaidu, kad atceros to mīlīgo jūtūbes video, kur daudzbērnu māmiņa saviem mazuļiem atskaņo kaut kādu mūziku (Džoniju Kešu, vai?) un viņi uzreiz nomierinās... Mums ir savā ziņā līdzīgi. Tikai Emmas mīļākā dziesma ir "Laša kundze acis bola..." manā izpildījumā :D Ar šo ne reizi vien ir izdevies viņu nomierināt. Uz Aijā Žūžū viņa iepriekš nereaģēja, bet nesen dīvainā kārtā izdevās ar šo pievērst uzmanību un galu galā iemidzināt. Būs laikam jāpaplašina dziesmiņu repertuārs, varbūt vēl kāda efektīva melodija atklāsies...
|
Decembris 22., 2014
23:21
Es neesmu gatava Ziemassvētkiem. Kaut kā muļķīgi tā.
|
Decembris 19., 2014
17:57
Tā. Ņēmos un pēros visu nedēļu par tēmu braukt vai nebraukt uz Troll izpārdošanu Siguldā - baigais gabals tomēr, bērns vīram jāatstāj, vīram no darba jāizprasās uz strādāšanu mājas un vēl tur vesela čupa ar šķēršļiem sāka augt kā sēnes pēc lietus. Nu neko, izpēros, izņēmos, no visiem šķēršļiem atkratījos, un beigu galā aizbraucu. Piepirku pilnu mašīnu ar mēbelēm tā, ka knapi salīda. Būs Emmai beidzot normāla izmēra gulta, savs skapis un kumode. Tagad atliek tikai saņemties to istabu izremontēt... Vienīgi tagad jautri būs to visu bardaku no mašīnas uzdabūt augšā uz dzīvokli un pēc tam vēl pareizi kopā saskrūvēt. Jāmeklē pamācības kaut kur netā. Un atliek cerēt, ka neviena detaļa nebūs noliktavā aizmirsusies, jo man tās mēbeles tipa eksponāti, kas tika jauktas ārā un kaut kā ņigu-ņegu atkal sapakotas un sastūķētas mašīnā.
Un - atgriežoties mājās, mani sagaidīja dzimšanas dienas dāvana no vīra ģimenes puses - milzīga egle (nu tāda 2m diametrā un līdz griestiem), kurā jau iekārtas un iedegtas jaunas eglīšu lapmiņas.... Ahhh... Ja būtu pati uz mežu gājusi, droši vien izvēlētos ko izmēros pieticīgāku. Bet nu izskatās jau iespaidīgi un baigi forši īstenībā. Tomēr pirmā mūsmāju un Emmas eglīte - tad jau lai ir ar vērienu.
|
|
|