|
|
|
Marts 7., 2016
09:45
Pēc vakardienas ballītes un tikai 30 min ilgā pusdienas miedziņa, bērns šorīt pamodās ļoti apmierināts ar dzīvi, kā ieraudzīja auklīti, uzreiz skrēja pie mantām rādīt, ka jāspēlējas, pie manis pat pačīkstēt nepienāca (pēdēja laikā ik pa brīdim gadījās tādi čīkstīgāki rīti). Kad gājām jau ārā pa durvīm, pieskrēja klāt un paprasīja "bučas" gan man, gan A, ko iepriekš īsti nebija pati darījusi.
Savukārt es pēc nedēļas nogales jūtos kā tizluma kalngals. Sestdien pa ilgiem laikiem izmetu ar kājām apm. 5km aplīti - nu bļiiin, cik tizla esmu palikusi ar šito braukšanu uz darbu ar auto! Vēl šodien kājas sāp! Kaut kas ar steigu jāsāk darīt lietas labā - kaut kāds sports dzīvē jāievieš, citādāk būs čau.
|
Februāris 11., 2016
19:48
E mīļākā vakara nodarbe, kad atnākam mājās no darba, ir skriet apkārt galdam. Un tā labu brīdi - skrien un skrien, un skrien. Mums kādam viņa jāķer, un pamīšus jāļauj E ķert mūs. Paliks siltāks un gaišāks, būs jāved uz skolas stadionu apļus skriet. Labi gan, ka mums tāds plašums dzīvoklī, citādi nezinu, kur viņa to enerģiju izliktu.
|
Decembris 28., 2015
14:15
Svētki nosvinēti. Dalījām dāvanas pie divām eglēm. Pirmajā piegājienā mūsu majās Emma par interesantākajām atzina 2 dāvanas - koka bumbiņu/klucīšu veramo virteni (kas uz speciāla striķīša jāsaver), un miniatūru 3 krūzīšu/apakštasīšu/tējkannas komplektu. Ar tām bija vislielākā ņemšanās un krāmēšanāš. Rotaļu dārzeņu groziņš tika pastumts kaut kur maliņā, Lego Duplo kaste tā arī attaisīta netika. Otrajā piegājienā pie vecvecāku eglītes pirmajā vietā izvirzījās lielās Lego kastes izpakošana, mājas celšana un lodziņu/durtiņu virināšana, arī jaunās safari dzīnieku figūras tika atzītas par labām un interesantām esam. Rozā ponija liktenis vēl neskaidrs :D
Vakarā mājās ņēmās spēlēties ar jauno Lego un dzīvniekiem (gan jaunajiem, gan vecajiem). Izpakojām arī pirmajā piegājienā neatvērto Lego, tad jau kopā saliekot tādu +/- normāla izmēra būvi varējām salipināt. Šorīt lepni gāja auklītei rādīt jaunās mantas, bet beigās tāpat izvilka veco "čuku" (lego tipa vilcieniņu) un vecos "lego tipa" klučus - tie ir ievērojami lielāki un vieglāk saliekami, nekā Duplo.
Vipsār pēdējās dienās galīgi nojukusi gulētiešana. Aiziet gulēt tikai ap 22, un tad vēl ar visādām scēnām, atkārtotām vakariņu ēšanām un citiem vipendroniem. Un biežāk runā pretī un čīkst, ja kaut ko nedabū kā gribējusi. Kaut kā jāsāk piedomāt pie audzināšanas laikam beidzot.
|
Oktobris 1., 2015
00:51
Rīt (šodien) jāiet uz darbu, bet es nevaru aizmigt. Noteikti no rīta izskatīšos kā zombijs. Grūti noticēt, ka mājās sēdēšanas laiks jau pagājis. Teju pusotru gadu neesmu strādājusi. Baisi.
E pamazām aprod ar auklīti. Tur viss būs kārtībā. Auklīte tik brīnās, kur tāds mazs var tik daudz ēst. :D Rīt mēģinās iziet ārā ar ratiem. E gan pēdējā laikā ratos sēdēt negrib - nu redzēsim, kas tur sanāks.
Un no rīta vēl ja ieskrien humpalbodē rudens vējjaka nomedīt sīcei. Un tad jau varēs arī darbam sākt pievērsties. Klapēju sev pa plecu, ka pirmo pusotru nedēļu paņēmu pusslodzi. Tā mums abām būs vieglāk aklimatizeties, man šķiet. Tagad jau trīs dienas aklimatizējos atstāt bērnu auklītei uz pusi dienas. Nav tā, ka baigi viegli man tas nāk, bet nav arī traki grūti.
|
Augusts 24., 2015
15:07
Salīdzinot ar pavisam nesenu vēsturi, tagad E guļ gandrīz vai perfekti. 1.5h - 2.5h mierpilna idille :) Un pēkšņi atkal var paspēt i matus izmazgāt dienas vidū, i māju piekārtot, i kādu seriālu nolūrēt.
|
Jūlijs 4., 2015
22:25
Ielaidu E pirmo reizi piepūšamajā baseiniņā. Uj, kādi prieki! Smilšu kastē arī smiltis pa gaisu, bērns pārlaimīgs :)
|
Jūnijs 25., 2015
16:14
Uff, baigais nogurums uznāca. (Gulēt jau arī tik kādas nepilnas 6 stundas šonakt pagulēju, un tās pašas, šķiet, ar kkādiem celšanas momentiem) No rīta ar kājām gājām uz Orff - stunda 20 min. salīdzinoši veiklā solī. Atpakaļ gan braucām ar busu - E pirmais tāds izbrauciens, un attiecīgi man pirmo reizi ar ratiem sabiedriskajā piedzīvojums. I neko, viss čiki, tikām ar ratiem gan iekšā, gan ārā, E blisinājās apkārt, tik uz beigām sāka nemierīga palikt, bet nu bija jau arī ratu mērs izsmelts.
Šovakar vai nu jāaiziet iečekot tas vietējā stadiona publiskās vingrošanas treniņš, vai nu arī jāizmet kāds loks ar ričuku.
Bet vispār par ORFF... mani fascinē, cik ļoti tas, ko dziedam, kā dziedam un ko daram atkarīgs no skolotājas. Tām pašām dziesmām mēdz būt atšķirīgi teksti un pilnīgi citādāka bērnu/mammu iesaiste. Pagaidām mums 3 skolotājas bijušas, no kurām jau ir sava favorīte izvirzījusies. Bet nu E joprojām starā. Šodien kamēr es priekštelpā virsdrēbes karināju un savas kurpes vilku, tikmēr E jau fiksi aizrāpojusi līdz nodarbību zāles stikla durvīm, kājās augšā un jau danco :) Un ar bungām kā apsēsta. Neies jau ar puisīti dalīties, demonstratīvi apgriežas un tempā rāpus pie pārējām bungām - redz, jaunkundzei pašai savas bungas vajag. Un tad citu dziesmu vidū arī pēķšņi atcerās par tām bungām un fiksi aizrāpo. Spēj tik ķert un nest atpakaļ. Būs laikam tā kārtīgāk bērnu mūzikas instrumentu piedāvājums jāpapēta un kaut kas uz dz.d. jāpasūta laikam.
|
Jūnijs 21., 2015
00:33
Pirmais brauciens ar velo tīri labi izdevās :) Diezgan labprāt sēdēja krēsliņā, skatījās apkārt, kaut ko runājās un sarējās ar maršrutā sastaptajiem suņiem :D Es gan arī paspēju izpildīties kā blondīne - parkā apstājāmies, kāpu nost no ričuka un kaut kā saminstinājos, pazaudēju līdzsvaru un gandrīz nolikos pavisam slīpi uz sāna. Reāli sanāk uz celīša nometos. Tad nu ceļgals nedaudz apskādēts, pašai vismaz pieci sirmi mati, bet sīkā pat nesabijās - smuki palika krēsliņā. Atpakaļ braucot gan bērna vešanu uzticēju A. Vienīgi domāju, ka ķiveri gan viņai varbūt vajag nedaudz mazāku paskatīties. Šai dikti vaļīgas lences zem zoda sanāk. Un noteikti jālaiž zemāk sēdeklis manam ritenim.
|
Jūnijs 17., 2015
08:44
Katru reizi, kad no kāpņutelpas izdzird durvju vēršanas/slēgšanas skaņas, mans bērns sāk riet... Pieradusi, ka bieži vien kaimiņu sunīts riedams skrien ārā, un izskatās visai vīlusies, kad paliek vienīgā "rējēja", jo durvis atvēris kāds cits kaimiņš.
Un vēl - atdarina klepošanu. Kad es ieklepojos, tad viņa lielām acīm uz mani ļoti nopietni paskatās un arī sāk klepot.
|
Jūnijs 1., 2015
22:21
Njā, biju jau sapriecājusies, ka beidzot atradu vēl vienu mazuļu nodarbību grupu vasarā. Pat biju gatava braukāt uz Teiku. Bet nu šodien pirmo reizi bijām un sapratu, ka vairs tuvākajā laikā nebrauksim. Tur visi bērniņi vairāk jau tā uz 2 gadu vecumu, visas aktivitātes arī tādiem vecākiem, Emmai tur gandrīz nekā nebija, ko darīt. Vienīgais svarīgais ieguvums - pirmais mākslasdarbs :D Jā, un sākumā dabūja kāds 15 min. paspēlēties ar vecākiem bērniņiem. Visas mammas gan savējos dikti vaktēja, lai tik mazajam bēbītim kaut ko pāri nenodarītu :)
Bet kopumā nevarētu teikt, ka man dikti uzrunāja to nodarbību saturs. Kaut kā dikti juceklīgi, sasteigti un ļoti daudz kā vienas nodarības laikā. Pat man bija grūti līdzi izsekot, ka jau nākamā dziesma, rotaļa, jau nākamās mantas jāņemt utt. Orfā tas viss kaut kā lēnāk un relaksētāk.
|
Maijs 29., 2015
12:09
Tā. Pāris dienas nu esmu ņēmusies meklēt, vai vasarā ir kaut kur kādas bēbīšu nodarbības. Bez rezultātiem. Laikam jāatmet ar roku, nāksies iztikt ar vienu Orff stundu nedēļā. Nu labi, vēl ir Hēlas nodarbība jūlijbēbjiem 1x nedēļā, bet tās biežāk nenotiek nekā notiek. Jāsāk vairāk ar citām mammām privāti organizēties. Un jāatklāj vietējās smilšukastes sezona. Un jāiegādājas laikam arī beidzot kāds plānais ūdensnecaurlaidīgais kombīts vai lenčbikses, lai varam arī mitrākā laikā pa zemi dzīvoties vasarā. Kaut kā pēdējā laikā liekas, ka bērnam garlaicīgi, vai kaut kā nemāku viņu atbilstoši nodarbināt. Mājās visu laiku ķeras kājās, rāpjas klēpī, pieprasa uzmanību. Ōrfā un pie Hēlas tomēr nav tik traki - tur ir interesantākas lietas, ko pētīt, ko darboties. Jā, ik pa laikam pienāk, pieglaužas, ierāpjas klēpī, bet pēc minūtes jau atkal savās gaitās. Ehh, kur tas laiks, kad varēju nolikt spēļu laukumā un viņa pati tur smuki darbojās...
Vispār, vasara tak būtu īstais laiks pelnīt naudu ar "sagatavošanas grupiņām bērnudārzam" vai ko tamlīdzīgu, kur dažas reizes nedēļā uz stundu vai pāris stundām bērns iepazīstas ar dārziņu mammas pavadībā. Kaut kā nav gadījies tādu piedāvājumu nekur redzēt...
|
Maijs 13., 2015
21:25
Bijām ar E šodien uz to Orff mūzikas studiju - patika. Izskatās, ka iesim vēl tur, jo viņiem ir vasaras grupa, kas Yamahai nav. Vienīgi ar mašīnu tā čābīgi tur, tuvumā grūti vietu noparkoties atrast.
|
Maijs 7., 2015
10:17
10 sek aizdomīga klusuma un atrodu savu bērnu zilu muti līdz ausīm laimīgi graužam zīmuli. Pirmais slepenais nedarbs :) Kā par skādi tajā brīdī telefona kamera atteica sadarbību... Būtu smuka bilde sanākusi...
|
Maijs 1., 2015
17:12
Uff. Nu gan izstaigājāmies. Līdz Uzvaras parkam sakuras skatīties gājām, pie reizes arī gar Māras dīķi un Arkādijas parku izstaigājām, un arī atpakaļ beigu galā tomēr ar kājām. Līdz autobusam bija kādas 35 minūtes jāgaida, tad nu nolēmu raitā solītī paieties dažas pieturas uz priekšu. Tas solītis tāds visai raits nudien man padevās, izrādījās, ka pie mūsu tuvējās Maximas vēl 10 min bija līdz autiņam jāgaida - tad nu metu nogurumu krūmos un pieveicu arī atlikušo gabalu. Autobuss mums pabrauca garām tā teikt, finiša taisnē star pirmspēdējo un pēdējo pieturu. Tā ka izpalika Emmai pirmā braukšana sabiedriskajā transportā, toties pirmo reizi palaidu parkā zalītē. Bija jau it kā arī paklājiņš līdzi - bet kam gan interesē paklājiņš, ja var ātrā rāpojienā mesties pāri plašajam zālājam :D Tagad kā turbobēbis nēsājas pa istabu no vienas mantas pie otras. Tā ir, ka pāri trīs stundām ar nelielu parāpošanas pauzīti ratos nosēž.
|
Aprīlis 20., 2015
17:24
Emma slēpjas jaunajos aizkaros un spiedz aiz sajūsmas :)
|
Marts 17., 2015
23:39
E šodien apmēram metru pieveica rāpus, un pārējā laikā pa mazākiem posmiņiem trenējās. Savukārt es ar drušku biju uz kino, iedzēru mazo sidriņu un uzēdu popkornu. Diezgan lieliska diena. Ja vēl E smuki ēstu visu, ko viņai dod, nevia pieteiktu boikotu, tad diena būtu perfekta.
|
Februāris 23., 2015
21:27
Emma šodien vecmāmiņai parādīja gan, ka māk pabļaut un pakašķēties, gan, ka māk būt īsts saldumiņš-mīļumiņš. Divatā tik lielu gabalu vēl vienas pašas nebijām braukušas, bet neko - viss čiki. Forši, ka man ir tas bēbīš-spogulis. Visu redzēju, ko viņa tur ņemas. Atpakaļceļā galīgi negribēja gulēt, pusstundu ņēmās lāci pluinīt, segu mīcīt, visas drošības jostas pārbaudīja, autobeņķim jumtiņu un to arku arī mēģināja izčamdīt, un runājās, runājās, runājās. Sapinās cepurē, aizmeta knupi un sāka īgņoties, dabūju stāties malā. Beigās jau atplīsa gan, bet nu šitā vēl nebija pa mašīnu ņēmusies.
Un šodien obligāti, OBLIGĀTI, vajadzēja tikt manā šķīvī griķus pagaršot. Bišķi iedevu arī, un šī tik turpina muti plātīt, lai arī tieši pirms tam bija savu dārzeņu bļodiņu jau izēdusi. Cik nu varēju, tik paspaidīju tos griķus. No sākuma pažļembāja un tā kā spļāva ārā graudiņus, bet beigās jau vairākas karotītes noēda gardu muti.
Rīt pie mums bēbīštuss. Būs kopā laikam kaut kādi 9 bēbīši un 8 mammas, ja nekas nemainīsies pēkšņi. Un Hēla. Bišķi ir stresiņš. Jāsavāc vēl māja līdz galam, bet pa priekšu Vikingu 3. sezonas 1. sērija jānoskatās :D
|
Februāris 12., 2015
22:35
Esmu vienkārši sajūsmā par Tikkurila/VivaColor rīkoto bezmaksas semināru par sienu/griestu krāsošanu amatieriem. Man, kā blondīnei ar vien aptuvenu sajēgu un šur tur interneta manuāļos apgrābstītām zināšanām par sienu krāsošanu, bija ļoti, ļoti noderīgi. Pēdējā laikā vislielāko gandarījumu sniedzošās 4 stundas (nesalīdzinot ar laiku, kas pavadīts ar bērnu). Visādus knifus uzzināju un fīčas, par ko pat iedomāties nebūtu varējusi. Ļoti profesionāli novadīts, satursiki lielisks pasākums, turklāt ar kafiju, cepumiem un izdales materiāliem. Žetons x100 viņu mārketingam.
Pa lielam jau bijām uz pareizā ceļa ar iesākto remontu, bet tagad toč ir sajūta, ka Emmai istabu savedīsim kārtībā kā īsti profiņi :D
Turklāt - izrādās, ka ir tonējamās tāfeļkrāsas!!! Nav vairs tikai melna vai zaļa. Var nokrāsot dajebkādā tonī! Tur nav variantu, būs Emmai kāds laukums uz sienas, kur ar krītiņiem pačkāties.
Un, protams, iespēja izrauties no mājas tik kardināli atšķirīgā vidē man nostrādāja kā milzīgs papildus bonuss. Reāli sajutos kā cits cilvēks (jeb kā vecā es, kāda biju pirms Emmas). Savukārt Emma pirmo reizi šodien palika uz apmēram stundu, pusotru kopā ar vecmāmiņu, kamēr tētis pārradās no darba. Pārsvarā gan nodzīvojusies opītē, bet esot bijis viss labi.
|
Janvāris 27., 2015
16:04
Izliku puņķutapu uz balkona čučēt. Nē, nu nav jau baigās tās iesnas, bet kaut kāds puņķelis tek. Tikmēr mēģinu izštukot, kādu matraci lai bērnam nopērk. Tagad savā mazgultā čuč uz kaut kāda kokosveidīgā. Toreiz izpārdošanā daudz nedomādama nopirku kopā ar mazgultu pa kaut kādiem 5 vai 10 eirikiem. Esam beidzot saskrūvējuši "lielo" gultu (nosacīti lielo, beidzot būs standarta izmēra bēbīšgulta bērnam), bet matrača jautājums vēl nav atrisināts. Zinu tikai to, ka griķus un porolonu negribu. Tā nu peros te savā nodabā - ņemt kaut kādu parasto kokosa? Kokosa+lateksa? Tie otrie lētākie ap 60 EUR maksā, ir tomēr atšķirība. Turklāt tie kokosa-lateksa varianti reāli kā ar uguni jāmeklē laikam. Vai nu arī es blonda un nemāku atrast.
Labi, ar to matraci kaut kad tikšu galā. Droši vien brīdī, kad bērns izlīdīs no savas mazgultas un (nedod Dievs) dosies taisnā ceļā uz mūsu lielās gultas malu... Pagaidām tikai vienu reizi ir uzvēlusies man virsū no rīta. Ar guļammaisu mugurā kustības tomēr ierobežotas.
Un pēc tam - ratu jautājums. Ai, vispār negribās pat sākt domāt. Noteikti arī atlikšu uz pēdējo brīdi un varbūt jautājums pats no sevis kaut kā atrisināsies :D
|
Janvāris 11., 2015
23:43
Šodien pārkrāmēju no kastēm un sastūķēju vakuummaisā mazdrēbītes un pārsteidzošā kārtā atradu Emmas dzemdību nama aproci!!! Es tak domāju, ka pie pirmās mazgāšanas bērnu māsa viņu noņēma un izmeta! Bet izrādās, ka aproce bija ieķērusies bodija piedurknes aizlokāmajā daļā... Tieši to bodiju Emmai uzvilku tikai to vienu reizi dzemdību namā, jo tas izrādījās nedaudz pa mazu - apakšu nevarēja īsti aizpogāt. Biju iemetusi bodiju izmagāt un tā arī nebiju to aproci tur pamanījusi. Pat tagad pamanīju tikai tādēļ, ka izdomāju smuki salocīt un iztaisnot piedurknēm tos aizlokus, pirms likšanas maisā... Ehh, gandrīz no laimes apraudājos :) Kaut kā vienmēr likās, ka tā aproce ir tāds must have suvenīrs un toreiz šausmīgi pārdzīvoju, kad pamanīju, ka Emmai uz rokas viņas vairs nav.
|
|
|