|
|
|
Janvāris 9., 2015
16:44
Bijām šodien pirmo reizi uz valsts apmaksāto masāžu. Pasākums izgāzās ar skaļu blīkšķi (t.i., histēriskiem brēcieniem). Iegājām kabinetā, tā jau it kā lēnām izcēlu no autobeņķa, parādīju, kur esam atnākušas, lēnām novilku kombīti uz paklājiņa - bet nu nepatika kaut kas tajā visā Emmai. Paskatījās uz masieri un sāka bļaut nebalsī. Un es varēju tur nez ko izpildīties - nekas nebija labi. Tā nu ātri vien saģērbāmies un braucām mājās. Pa ceļam atplīsa un nu jau čuč vairāk kā 2 stundas. Kaut kas dīvains man ar to bērnu notiek. Pa nakti jau noņēmās ar brēkšanu un pupā karāšanos. Dienas pirmais cēlies arī bija tāds kašķīgs - miegojās ka vai nu, bet gulēt ne pa kam neies. It kā jau pirms tā masāžas brauciena tieši savas 30 minūtes atkal nogulēja, bet nu acīmredzot bija pa maz.
Nez, varbūt arī mums tie slavenie zobi sāk likt par sevi manīt? Tā jau mutē skatoties gan neko īsti neredzu.
|
Janvāris 7., 2015
10:43
Tā ja. Mašīna nosalusi, jāsēž mājās. Te gan arī tāds diezgan pavēss atal palicis, kopš -10 grādi aiz loga.
Pārcēlu Emmas datera apmelējumu uz pirmdenu. Esot normāli tādiem maziem 2 nedēļas no vietas puņķoties. Nu lai tā būtu. Pirmdien kā reiz būs apmēram 2 nedēļas.
Vakar aizdevos izmantot māsu dāvanu - pedikīru & manikīru. Tagad klabinu pa klavieri un priecājos, kādi smuki nadziņi :D Emma toties tika pie savas pirmās maisījuma pudeles, kamēr es biju prom. Esot izēdusi gardu muti kādus 180ml un pēc tam kā uzlādēts Duracell zaķīts pa paklāju ņēmusies :D
|
Decembris 30., 2014
09:48
Ja angļiem ir google-doki, tad man & Emmai ir patrāpījusies sms-doka. Kad piereģistrējāmies pie viņas, viņa tā arī teica, ka labāk sūtīt sms, it sevišķi ārpus darba laika, un tad viņa pie pirmās iespējas atbildēšot. 2x ir bijis tā, ka man ir prasījies to sms uzrakstīt Emmas dēļ (paldies Dievam, nav vēl bijis tā, ka traki - tad jau gan zvanītu). Un jā - vadošie norādījumi tiek saņemti sms formā atpakaļ. Es kaut kā biju iedomājusies, ka atzvanīs, pārjautās & precizēs, kas tad bērnam īsti kaiš, bet nē. Ļoti īsi un lakoniski daram to un šito.
Nu nav jau itkā arī nekas tāds, dakterei noteikti 100x dienā ar šito problēmu šobrīd jāsaskaras - Emmai pirmās iesnas pēc svētku tūres piemetušās, bišķi ieklepojas arī (droši vien to pašu puņķu dēļ), un es arī klepoju.
A izdomāja, ka man vajag sasildīties - varbūt tad klepus pāriešot. Tad nu vakar pirmo reizi iemēģinājām mūsmāju saunu. Tā teikt - nepagāja ne 6 mēneši (6 mēneši būs pēc pāris dienām), kopš te ievācāmies... No sākuma tā riktīgi dīvaini - savā dzīvoklī iet pirtī, pa durtiņām skats uz vannasistabu... Arī tā sajūta saunā tāda nepierasta - pēdējās reizes pa slapjākām pirtīm bij sanācis pabūt. Es jau vispār neesmu nekāds saunu/pirts procedūru fans, bet nu beigās jau tīri labi patika. Būs vēl kaut kad jāizmanto šī līdz šim "noliktavas" funkciju pildošā telpa :D Ko var zināt, varbūt iepatīkas. Un jāiztīra tur kārtīgāk, citādāk beņķim malās dēļu spraugās iepriekšējo pirtnieku pirtslotu atlikumi redzami...
A vakar prasa, kad es pēdējo reizi vispār pirtī esmu bijusi. Nevarēju atcerēties. Tagad, kamēr rakstīju, atcerējos gan. Pagājušā gada novembra sākumā Sāremā SPA viesnīcā tak gājām arī saunās. Toreiz jau ar Emmu puncī, lai gan vēl to nemaz nezināju.
|
Decembris 27., 2014
20:39
Pirmie Ziemassvētki trijatā aizvadīti. Beidzot mājās pēc kārtīgas 4-dienu ciemošanās tūres. Emma satika savu pirmo Ziemassvētku vecīti (vīramātes izpildījumā), priecājās par dāvanām, bet visvairāk jau laikam gan priecājās par cilvēkiem un vispārējo ballītes atmosfēru - sevišķi jau Kuldīgā. Tik ļoti uz rokām nēsāta, un tik ļoti smaidīga, kā šajās 4 dienās, Emma vēl nebija bijusi. Visā visumā viss izdevās lieliski. Gan turpceļā, gan atpakaļceļā visu ceļu nogulēja, pamodās vien, kad cēlām ārā no mašīnas. Niķoties ar īpaši daudz laika nebija, jo vajadzēja visām tantēm pa rokām izdzīvoties un ar māsīcām & brālēniem izspēlēties. Vakar 3x perfektas ratu pastaigas. Pusdienlaikā vispār eleganti - šķiet, vai apzināti visu ceļu līdz Rātslaukuma eglei (20-30 minūtes) skatījās apkārt, sagaidīja, kad tētis pacels ratus tā, lai viņa kārtīgi var to egli apskatīt, un tad, pāri bruģētajai ielai braucot, actiņas vienā acumirklī aizšūpojās ciet un tālāk jau čučēja kā susurs. Visus vakarus gan sanāca tā pavēlāk iet gulēt, bet nu šodien gan sagurusi, jau pusdeviņos gultā iekšā un čuč. Redzēs tik, vai pēkšņi nemodīsies uz nakts ballīti...
Un vēl - tikusi atpakaļ mājās uz sava treniņplača jeb pārtinamā galda, šovakar pirmo reizi pavilka abus celīšus zem sevis :) Skatos uz to mazo cāli un nespēju noticēt, ka drīz (sķiet, pārāk drīz) jau sāks patstāvīgi pārvietoties.
|
Decembris 23., 2014
13:53
Cālis čuč. Man te vesela kaudze ar darāmiem darbiem gaida, bet es sēžu un neko nedaru. Klusumā uzlādēju savu bateriju. Beidzot visiem visas dāvanas ir sagādātas. Atliek tikai sapakot. Un jāķeras pie ēdamlietu gatavošanas. Un vēl vajadzētu to Emmas eglīšu bumbuli šodien uztaisīt...
Bet vispār ienācu, lai ierakstītu, lūk, ko. Vienmēr pasmaidu, kad atceros to mīlīgo jūtūbes video, kur daudzbērnu māmiņa saviem mazuļiem atskaņo kaut kādu mūziku (Džoniju Kešu, vai?) un viņi uzreiz nomierinās... Mums ir savā ziņā līdzīgi. Tikai Emmas mīļākā dziesma ir "Laša kundze acis bola..." manā izpildījumā :D Ar šo ne reizi vien ir izdevies viņu nomierināt. Uz Aijā Žūžū viņa iepriekš nereaģēja, bet nesen dīvainā kārtā izdevās ar šo pievērst uzmanību un galu galā iemidzināt. Būs laikam jāpaplašina dziesmiņu repertuārs, varbūt vēl kāda efektīva melodija atklāsies...
|
Decembris 19., 2014
17:57
Tā. Ņēmos un pēros visu nedēļu par tēmu braukt vai nebraukt uz Troll izpārdošanu Siguldā - baigais gabals tomēr, bērns vīram jāatstāj, vīram no darba jāizprasās uz strādāšanu mājas un vēl tur vesela čupa ar šķēršļiem sāka augt kā sēnes pēc lietus. Nu neko, izpēros, izņēmos, no visiem šķēršļiem atkratījos, un beigu galā aizbraucu. Piepirku pilnu mašīnu ar mēbelēm tā, ka knapi salīda. Būs Emmai beidzot normāla izmēra gulta, savs skapis un kumode. Tagad atliek tikai saņemties to istabu izremontēt... Vienīgi tagad jautri būs to visu bardaku no mašīnas uzdabūt augšā uz dzīvokli un pēc tam vēl pareizi kopā saskrūvēt. Jāmeklē pamācības kaut kur netā. Un atliek cerēt, ka neviena detaļa nebūs noliktavā aizmirsusies, jo man tās mēbeles tipa eksponāti, kas tika jauktas ārā un kaut kā ņigu-ņegu atkal sapakotas un sastūķētas mašīnā.
Un - atgriežoties mājās, mani sagaidīja dzimšanas dienas dāvana no vīra ģimenes puses - milzīga egle (nu tāda 2m diametrā un līdz griestiem), kurā jau iekārtas un iedegtas jaunas eglīšu lapmiņas.... Ahhh... Ja būtu pati uz mežu gājusi, droši vien izvēlētos ko izmēros pieticīgāku. Bet nu izskatās jau iespaidīgi un baigi forši īstenībā. Tomēr pirmā mūsmāju un Emmas eglīte - tad jau lai ir ar vērienu.
|
Decembris 15., 2014
16:30 - we did it!
Vajadzēja precīzi 5 mēnešus, lai beidzot tiktu īstenota ekspedīcija ar kājām & ratiem uz SPICI! Gandrīz četras stundas ratos - tas ir Emmas līdz šim absolūtais ratu paciešanas rekords!!! Šodien man beidzot arī bija bēbītis, kurš mierīgi ratos spēlējas ar mantām un kaut ko vāvuļo savā nodabā, kamēr mamma šopingo. Man bija čujs, ka viņa (un es) beidzot ir gatava šādam piedzīvojumam. Absolūta svētlaime! Vienīgais darvas piliens manā medus mucā ir tas, ka pretīgi sāp mugura.
Savos piecos mēnešos Emma ļoti aktīvi veļas no muguras uz punča caur kreiso sāniņu. Caur labo sāniņu tik pēdējās 2 dienas pāris reizes ir apvēlusies. Kamēr dzīvojas uz punča, priecīgi klapē kājiņas augšā lejā, mēģina arī pavilkt ceļus zem dibena, cilā dupsi un mēģina līst uz priekšu. Beidzot ir iemācījusies, kad piekususi uz vēdera tusēt, nolikt galvu uz zemes un mirklīti atpūsties, nevis uzreiz taurēt nelabā balsī. Stiepj rociņas pretī iekārotajām mantām, runājās ar tām. Patīk arī paspēlēties ar mantām guļot uz muguras, vai sāniņa - kad jau sagurusi no velšanās. Un smaida, un "purkšķina" ar muti (nezinu kā citādāk to apzīmēt). Joprojām ļoti patīk vanna. Beidzot +/-labi uzvedas arī autobeņķī un ratos :)
Man ir sajūta, ka beidzot mans mājas ieslodzījums iet uz beigām - es gan tos jaunu vietu apmeklējumus pagaidām vēl tā pakāpeniski, pamazām - negribas laimi izaicināt :) Trešdien varētu pamēģināt ekspedīciju uz Dominu, līdzi ņemot ratus. Līdz šim vienmēr vienkārši uzliku beņķi uz rāmja, bet tā kā Emma ir sākusi šūpuļkrēslā "trenēt presīti", tad, ja viņa to pašu sāks izpildīt arī autobeņķī, viss šopings būs vējā. Vienīgi man ir nelāgas aizodmas, ka tas Ikea preču veikaliņš tur īsti nav ar ratiem izbraucams, bet nu gan jau kaut ko izdomāsim.
|
Decembris 14., 2014
14:53
Ak jel, rīt cālim jau 5 mēneši. Pēc vēl pāris dienām man jau "daudzpadsmit" gadu... kur paliek laiks??? Ar šausmām secinu, ka katrs mēnesis, ko cālis paaugas, arvien straujāk samazina laiku, ko varēšu pavadīt mājās nestrādājot. Šobrīd nu galīgi nav pārliecības, ka turpmākā pusgada laikā šīs sajūtas mainīsies... Pieņemu, kad bērns sāks vairāk kustēties un prasīt arvien vairāk enerģijas, iespējams, ka tādā sajūsmā par mājās sēdēšanu vairs nebūšu, bet kas to zin'. Katrā ziņā šonedēļ darba tusiņos (bērnu Ziemassvētki un neoficiālā pirts ballīte) redzētais un dzirdētais neliek man rauties atpakaļ.
Taču pozitīvā ziņa laika ritējuma sakarā ir tāda, ka tagad (vismaz šodien) cāli var ielikt ratos bez sirēnas pavadījuma, vēl neaizmigušu izstumt ārā un doties pastaigā, un viņa pati pēc laiciņa mierīgi aizmieg, un, kad pēc 40min/stundas pamostās, nebļauj uzreiz pilnā rīklē, bet vēl apmēram pusstundu ziņkārīgi lūkojas apkārt. Tagad gan sāk tā kā dīdīties un grib no bunkera izlocīties. Bet nu pusotra stunda man liekas jau pavisam ok pastaiga, salīdzinot ar to, kā bija kādreiz.
|
Decembris 13., 2014
14:06
Emma nu jau kā pāris dienas ir atklājusi, cik forši var ar muti "purkšķināt" prrrrr skaņas. Tagad cauru dienu siekalas sķīst uz visām pusēm un sajūta tāda, ka mājās viens mazs pirdelīts iemitinājies :D
|
Decembris 11., 2014
12:41
jipiii jee! Esam gandrīz izstāvējuši rindu uz masāžām Emmai. Šodien piezvanīja, sāksim 6. janvārī. Nu nemaz tik ilgi nesanāca gaidīt, jo pieteicos tik kaut kad novembra otrajā pusē. Jācer jau, ka būs labi un Emma pārāk neprotestēs. Es tieši pēdējās dienās biju sākusi domāt, ka varbūt tomēr jāved uz maksas masāžām, jo diezgan saspringtas viņai rociņas un pleciņi uzrauti, joprojām bieži savilktas dūrītes, īpaši, kopš sāka vairāk pati velties un dzīvoties uz punča. Bet nu tagad vairs nepilns mēnesis palicis, turklāt svētki pa vidu. Tad nu padarbošos pati ar bērnu cik nu mācēšu - šo to jau it kā rehabilitoloģe un fizioterapeite ierādīja, bet līdz šim kaut kā tā īsti nav sanācis mums padarboties - pa bišķiņam tik šo to, kad atceros. Ai, vispār cenšos neiespringt un skandinu kaut kur saklausīto mantru, ka laba mamma ir mazliet slinka mamma. Un ar slinkumu man problēmu toč nav :D
|
Decembris 10., 2014
23:38
vispār. esmu aizsēdējusies pie kompja. Emma pēdējā laikā ap 23 modās uz ēšanu, tā nu es neeju gulēt ar domu, ka tāpat viņa tūlīt celsies. Bet viņa kā neceļas tā neceļas. Noteikti sagaidīs, kad ieslīgstu pirmajā miedziņā, un tad būs augšā.
|
17:10
Šodien izvazājāmies pa Rīga Plazu. Braucu it kā to Zandes lekciju klausīties, bet 1) sākumu nokavēju; 2) nolīdu maliņā, lai pie galdiņa mierīgi varētu iedzert pirmo rīta kafiju un apēst mafinu, kamēr Emma čuč, bet tur tā dzirdamība tāda nekāda; 3) satiku atkal klasesbiedreni un tad nu mēs lielāko daļu laika nopļāpājām. Bet cik nu tur kafiju dzerot sākumā un pēc tam ar vienu ausi dzirdēju - šoreiz pasākums tādā ļoti komerciālā gultnē ar zemtekstu "kuras Chicco mantas pirkt Ziemassvētku dāvanām". Pierakstīju sev, ka jāpaskatās arī kādas striķītī velkamas mantas - tā Zandes doma bija, ka vecāks velk, lai bērnam interesantāk rāpot pakaļ. Bet nu tagad sāku šaubīdies, vai tiešām tā būtu jāstimulē tā rāpošana? Tāpat jau aizrāpos. Ja nu vienīgi, lai ieinteresētu bērnu rāpot konkrētā virzienā, nevis kur pagadās.
Un pēc tās lekcijas nejauši saskrējos ar kolēģi, kas ar savu bēbi atkal bija bijusi kino skatīties. Tad nu šodien tāda pļāpu diena.
Principā šī tāda pirmā reize, kad divatā ar Emmu uz ilgāku laiku bijām kādā tirdzniecības centrā. Uzvedās mierīgi, bez nekādām histērijām - iepriekš uz to māmiņu kino bišķi paraudāja jaunajās telpās, šoreiz, kad pamodās, arī ar tādu neuzticīgu skatienu no sākuma apkārt skatījās, bet aprada un sāka spēlēties ar savu lāci.
|
Decembris 9., 2014
16:14
ehh... izskatās, ka mandarīnus es tomēr ēst nevarēšu. Aizvakar apēdu vienu - likās, ka būs ok. Vakar apēdu divus, un tomēr laikam nebūs ok. Žaļ.
Un vēl. Kaut kā jāmēģina atcerēties mašīnā tomēr bunkeru "nelīmēt" ar tām ļipučkām kopā. Jau ne pirmo reizi pēc inerces sasedzu "pareizi", pa ceļam mašīnā Emma, protams, iemiga, mājās gribēju attaisīt vaļā un ļaut pačučēt tāpat beņķī, bet viņa no tā ļipučku trokšņa uzmodās. Pozitīvā ziņa toties tāda, ka pēc tam 2h40min nogulēja ratos ārā un pamodās kā saulstariņš :)
|
08:32
Nu ta beidzot no darāmo/pērkamo lietu saraksta varu izsvītrot ceļojumu gultiņu. Vismaz kaut kas ir izdarīts. Toties ar īstajām bērna mēbelēm tā arī uz priekšu nekur neesmu tikusi. Šorīt viņa smuki ievēlās no savas mazgultiņas manā teritorijā.
|
Decembris 4., 2014
12:41
Bērns pamodās smaidīgs un laimīgs kā saulstariņš. Tad nu tā paša slinkuma vadīta, fiksi savācos, iekrāvu bērnu mašīnā un prom uz vingrošanu. Dažas minūtes gan nokavējām, bet nekas. Kā izrādās, man ir lielāks slinkums 2 stundas domāt par bērnu un ņemties ar viņu nekā vingrot. Redz, pēdējā laikā viņa spēlējoties veļas uz punča, kādas minūtes patusē un tad sākas - vai nu nogurusi, vai apnikusies, vai mantu nemāk tādā pozā pietiekami efektīvi mutē dabūt, vai kas nu tur vēl par iemesliem var būt, bet iet vaļā mazā taure. Ja pagriežu uz muguras, tad visbiežāk aiziet lielā taure, un beigu galā vienīgais risinājums ir ņemt rokās un kādu brīdi novērst uzmanību. Un pēc tam atkal viss pa apli no jauna :D Nu nekad mājās nav vēl bijis tā, ka viņa stundu mierīgi pa savu paklājiņu dzīvotos. Bet vingrošanas zālē gan - tur var mierīgi gulēt uz muguras, spēlēties ar mantām un apkārt blisināties gandrīz visas stundas garumā. Pieskaitām vēl apmēram stundu turpceļu/atpakaļceļu un izpaunāšanos tur uz vietas - un voila! 2 stundas relatīva miera :) Ok, šodien kādas padsmit minūtes pirms beigām izdomāja tomēr apvelties uz vēdera, bet vienalga tik pašās beigās sagura un sāka čīkstēt. Mašīnā atpakaļceļā gan arī paraudāja, bet diezgan nesāpīgi izdevās mājās gultiņā iemidzināt - parasti jau atplīst pa ceļam. Un tad relatīvajam mieram skaitam klāt vēl kādu stundiņu miedziņa laika. Sliņķis manī uzgavilē un kāru muti metas ēst pasildīto vakardienas zupu.
|
Decembris 3., 2014
13:46
Bijām uz tehnisko. Jā, maza mana knīpiņa. 4 mēnešos un 18 dienās 5880 grami (+400g kopš iepriekšējās reizes) un 63.5 cm. Bet labums ir tāds, ka ilgāk varu pavalkāt mazās drēbītes :) Un vieglāk rokās noturēt. Kaut gan sāk jau mugura sāpēt tāpat. Izprasījos dokai sev nosūtījumu uz zemūdens masāžām. Nu tik vajadzētu ar vīra kungu sarunāt, kā varam sakombinēties ar laikiem.
|
Novembris 27., 2014
17:20
Vīrs, labu gribēdams, piepumpēja ratiem riteņus. Nu tā kartīgi piepumpēja. Tagad jūtu katru grubulīti un akmentiņu :D Attiecīgi tad nu šodien nekāda staigāšana par grantenēm - tikai šurpu turpu pa asfaltētajiem gājēju celiņiem. Sabijām ārā gandrīz 2 stundas tāpat. Emma pēdējā laikā ratos mēdz gulēt ar puspievērtām acīm starp miega fāzēm. Kādas pāris reizes viņa tā kā pamodās pēc savām 25-30 min., bet neko īsti neprotestēja, kādas minūtes apkārt pačolēja un tad jau atkal actiņas aizpeldēja. Ienācu iekšā, jo man bija bail, ka viņa būs nosalusi, bet tā īsti pat nevarēju pāraudīt, vai ir viscaur silta, jo laikam esmu tik labi iešūpūjusi, ka čuč joprojām - atvēru tik bunkeru un atpogāju plāno kombīti. Nez, jāiet jau drīz laikam celt no ratiem ārā, ka tagad nepārkarst. Būs tagad tā izgulējusies, ka nez, ko naktī darīs?
Būs vēlāk tām riepām gaiss biki jānolaiž.
|
Novembris 24., 2014
08:49
Noticis acīmredzamais neticamais - es esmu pamodusies, bet bērns vēl saldi čuč. Tad nu fiksi jāpiespamo te.
Vakar Emma uztaisīja savu pirmo slepeno apvēlienu :) No rīta turpat lielajā gultā nomainīniju viņai pampi, atstāju lielās gultas viducī starp spilveniem un aizgāju sašmucēto pidžamu iemest vešenē. Pēc pusminūtes atgriežoties mani sagaidīja uz vēdera apvēlies bērns ar smaidu līdz ausīm, pat rociņas pati bija izvilkusi priekšā :D Pagaidām jau tā dikti aktīvi viņa vēl neveļas, taču nu jau biežāk un ilgāk patīk uz punča padzīvoties, un ik pa laikam arī pavelties mēģina, bet ne vienmēr sanāk.
Klusībā ceru, ka līdz Ziemīšiem viņa vēl nebūs iemācījusies līst, jo gribu lielo egli šogad. Kā nekā pirmie Ziemīši jaunajās mājās, un pirmo reizi mums ir tik daudz vietas, kur tādu lielāku egli varētu uzpucēt. Pat, ja viņa būs iemācījusies līst, uzcelšu ap egli kādas barikādes :)
Un vēl... baigi gribu vinnēt Swedbankas loterijā to IKEA šopingu 1000 EUR vērtībā. Pusi jau esmu izdomājusi, kā notērēt :D Emmai beidzot vajadzētu normāla izmēra gultu un mēbeles iegādāt. Un mums jau vispār mājai te visu ko vajag. Ar A izdomājām, ka pagaidīsim to 5. decembri, ja nu pēkšņi notiek brīnums un tiešām kaut ko laimējam. Ja ne, tad jau pirksim tās Emmas mēbeles tāpat.
Vispār, kamēr es te štukoju par to, kādu ceļojumu gultiņu labāk pirkt, bērns ir izaudzis tik tālu, ka 2-līmeņu gultu acīmredzot īsti vairs nav jēgas pirkt. Vajadzētu šonedēļ to lietu nokārtot vispār.
|
Novembris 12., 2014
18:27
Lauzos, lauzos un visādi no visiem galiem domāju un ņēmos, beigās "peer pressure" (t.i., māsa + kolēģe) ņēma virsroku un tomēr aizbraucu uz to māmiņu kino šodien. I' nekas, visi dzīvi. Bišķi jau paņerkstēja, jau pie kasēm tā kā uz raudāšanu taisījās, bet paņēmu rokās, samīļojāmies, un interese par to, "kur tā māte īsti mani ir atvedusi" tomēr ņēma virsroku. No ļoti ieinteresēti visapkārt lūkojās vēl pirms ieiešanas zālē. Filmas laikā arī skatījās apkārt, un, protams, uz ekrānu kā apburta, un sāka ņerkstēt tik tad, kad pozu vajadzēja pamainīt, vai kāds bēbis/tante ne tā pabrēca/paskatījās - tad vajadzēja atkal mīļoties. Aizmiga un pagulēja arī. Nu jācer, ka pa nakti normāli gulēs pēc visiem dienas iespaidiem.
|
Novembris 8., 2014
21:51
Vakar noliku bērnu gulēt un aizlaidos uz Vecrīgu ar kolēģiem "pasēdēt". Emma tikmēr mierīgi šņāca un tētukam nekādas galvassāpes nesagādāja. Turklāt tik labi šņāca, ka, kārtīgi pa nakti vienreiz uzēdot, pēc tam nogulēja līdz 8:30, lai gan pēdējā laikā cēlās ap 6-7:00.
Vakardienas rezumē - darba man nepietrūkst it ne maz, būšana cilvēkos arī tā pārāk nepietrūkst, taču manāmi sāku zaudēt savas jau tā ierobežotās small-talk spējas un angļu valoda arī sāk pieklibot. Tad nu jāsāk domāt, kā vairāk/biežāk cilvēkos tomēr izrauties.
Un šodien Emmai tēta diena, bet es 5 stundas prom no mājām :) Pabiju Andelē, tiku pie dažām jaunām štātēm Emmai, satiku drušku un māsu, uzēdu suši, lēnā garā Rimčiku izķemmēju... Vakarā mierīgi paskatījos seriālus un pielēdzos tikai tik daudz, cik pabarot Emmu. Nu un beigās gan arī gulēt likšanā mana palīdzība bija vajadzīga, bet uz kopējā fona tas tāds nieks vien bija. Es te pie sevis domāju, ka šo mēs varētu ieviest kā tradīciju, ka viena diena vīkendā ir "tēta diena", kad es varu darīt, ko gribu. Nosolījos sev šodien nākamreiz nezvanīt A un neprasīt, kā viņiem iet. Šodien uztrāpīju uz kaut kādu krīzīti, kad Emma bija sabrēkusies. Bet nu viņi jau, protams, tika galā.
|
|
|