|
|
|
Decembris 14., 2014
14:53
Ak jel, rīt cālim jau 5 mēneši. Pēc vēl pāris dienām man jau "daudzpadsmit" gadu... kur paliek laiks??? Ar šausmām secinu, ka katrs mēnesis, ko cālis paaugas, arvien straujāk samazina laiku, ko varēšu pavadīt mājās nestrādājot. Šobrīd nu galīgi nav pārliecības, ka turpmākā pusgada laikā šīs sajūtas mainīsies... Pieņemu, kad bērns sāks vairāk kustēties un prasīt arvien vairāk enerģijas, iespējams, ka tādā sajūsmā par mājās sēdēšanu vairs nebūšu, bet kas to zin'. Katrā ziņā šonedēļ darba tusiņos (bērnu Ziemassvētki un neoficiālā pirts ballīte) redzētais un dzirdētais neliek man rauties atpakaļ.
Taču pozitīvā ziņa laika ritējuma sakarā ir tāda, ka tagad (vismaz šodien) cāli var ielikt ratos bez sirēnas pavadījuma, vēl neaizmigušu izstumt ārā un doties pastaigā, un viņa pati pēc laiciņa mierīgi aizmieg, un, kad pēc 40min/stundas pamostās, nebļauj uzreiz pilnā rīklē, bet vēl apmēram pusstundu ziņkārīgi lūkojas apkārt. Tagad gan sāk tā kā dīdīties un grib no bunkera izlocīties. Bet nu pusotra stunda man liekas jau pavisam ok pastaiga, salīdzinot ar to, kā bija kādreiz.
|
Decembris 11., 2014
12:41
jipiii jee! Esam gandrīz izstāvējuši rindu uz masāžām Emmai. Šodien piezvanīja, sāksim 6. janvārī. Nu nemaz tik ilgi nesanāca gaidīt, jo pieteicos tik kaut kad novembra otrajā pusē. Jācer jau, ka būs labi un Emma pārāk neprotestēs. Es tieši pēdējās dienās biju sākusi domāt, ka varbūt tomēr jāved uz maksas masāžām, jo diezgan saspringtas viņai rociņas un pleciņi uzrauti, joprojām bieži savilktas dūrītes, īpaši, kopš sāka vairāk pati velties un dzīvoties uz punča. Bet nu tagad vairs nepilns mēnesis palicis, turklāt svētki pa vidu. Tad nu padarbošos pati ar bērnu cik nu mācēšu - šo to jau it kā rehabilitoloģe un fizioterapeite ierādīja, bet līdz šim kaut kā tā īsti nav sanācis mums padarboties - pa bišķiņam tik šo to, kad atceros. Ai, vispār cenšos neiespringt un skandinu kaut kur saklausīto mantru, ka laba mamma ir mazliet slinka mamma. Un ar slinkumu man problēmu toč nav :D
|
Decembris 4., 2014
12:41
Bērns pamodās smaidīgs un laimīgs kā saulstariņš. Tad nu tā paša slinkuma vadīta, fiksi savācos, iekrāvu bērnu mašīnā un prom uz vingrošanu. Dažas minūtes gan nokavējām, bet nekas. Kā izrādās, man ir lielāks slinkums 2 stundas domāt par bērnu un ņemties ar viņu nekā vingrot. Redz, pēdējā laikā viņa spēlējoties veļas uz punča, kādas minūtes patusē un tad sākas - vai nu nogurusi, vai apnikusies, vai mantu nemāk tādā pozā pietiekami efektīvi mutē dabūt, vai kas nu tur vēl par iemesliem var būt, bet iet vaļā mazā taure. Ja pagriežu uz muguras, tad visbiežāk aiziet lielā taure, un beigu galā vienīgais risinājums ir ņemt rokās un kādu brīdi novērst uzmanību. Un pēc tam atkal viss pa apli no jauna :D Nu nekad mājās nav vēl bijis tā, ka viņa stundu mierīgi pa savu paklājiņu dzīvotos. Bet vingrošanas zālē gan - tur var mierīgi gulēt uz muguras, spēlēties ar mantām un apkārt blisināties gandrīz visas stundas garumā. Pieskaitām vēl apmēram stundu turpceļu/atpakaļceļu un izpaunāšanos tur uz vietas - un voila! 2 stundas relatīva miera :) Ok, šodien kādas padsmit minūtes pirms beigām izdomāja tomēr apvelties uz vēdera, bet vienalga tik pašās beigās sagura un sāka čīkstēt. Mašīnā atpakaļceļā gan arī paraudāja, bet diezgan nesāpīgi izdevās mājās gultiņā iemidzināt - parasti jau atplīst pa ceļam. Un tad relatīvajam mieram skaitam klāt vēl kādu stundiņu miedziņa laika. Sliņķis manī uzgavilē un kāru muti metas ēst pasildīto vakardienas zupu.
|
|
|