Jaa, gaidiit piedaavaajumus vispaar liekas taada mazliet pasiivi agresiiva darbiiba. If you want something, you should ask for it, ir ok gribeet lietas un ir ok prasiit to ko gribi, right?

man grūti ir ar ticēšanu (nevis zināšanu), ka ir ok sev gribēt lietas, bet Tev noteikti ir taisnība

Es piekrītu par to passive aggressive, jo gaidīt, kad piedāvās, nozīmē, ka ctiem ir visu laiku jāuzmin. Un tad arī paveras apzināti/neapzinātā iespēja iebīdīt sevi upura lomā "man jau nav tiesību neko lūgt, un neviens man arī neko nepiedāvā....".
Man sķiet, ka savas vēlēšanās un vajadzības ir jānokomunicē pēc iespējas skaidrāk. Pasaule būtu tik daudz reižu labāka, ja cilvēki to saprastu; tas, protams, nenozīmē, ka vienmēr var dabūt to esi lūdzis/prasījis, bet spēlēt ar atklātām kaŗtīm vienmēr ir labāk (nu, tā vismaz ir mana pārliecība).

jā. es gan vienmēr esmu ticējusi, ka citiem NAV jāuzmin manas vajadzības, un no turienes arī droši vien tā pārliecība, ka gribēt=nedabūt, jo, ja citi neminēs un es neteikšu, tad jau toč tikai laimīga nejaušība var kaut ko dot.

es esmu dusmīga, ka man šis viss ir mokoši jāmācās pašai. ka vienmēr ir bijis skaidrs uzstādījums - "ja nepiedāvā, neprasi. tas nav pieklājīgi, tas nav pareizi, tā vienkārši nedara". jo iemācīties ar pirmo piegājienu ir daudz vieglāk, nekā pārmācīties.

Tas gan. Es arī esmu dusmīga, ka pieauguša cilvēka vecumā visādas cilvēcisko attiecību lietas, ko laimīgā variantā bērnam var ielikt jau pavisam agrā vecumā, man sūri un grūti jāmācās pašai. Bet nu - laikam jau labāk tērēt enerģiju praksei, nevis mūžīgām dusmām.

Man, piemēram, ir bijis baigi svarīgs tieši tas aktīvās dusmošanās posms; tad, kad es biju riktīgi izolējusies no pasaules, es arī nonācu kontaktā ar faktu, cik nikna es esmu uz savu "bērnību".

Pasaule, kur nu vēl citi cilvēki, nevienam neko nav parādā. It kā cilvēks tikai ar savu kailo ierašanos pasaulē vien būtu ko pelnījis.

jā, es Tev pilnībā piekrītu. tas nav man nekāds jaunums.

bet tāpēc arī šeit tāds komentārs, manuprāt, ir mazliet nevietā tāpēc, ka man jau tāpat bieži ir problēmas efektīvi funkcionēt šāda uzstādījuma dēļ, jo es principā nejūtos pelnījusi neko, ieskaitot lietas, kas ir vajadzīgas vai kuru iegūšanā esmu ieguldījusi ļoti daudz smaga darba.

jā, lūgt ir jāmāk, ir jāspēj sev pārkāpt pāri, lai lūgtu, bet tas nedrīkst būt ar to "esmu pelnījis", "man pienākas" vai "citi ir parādā" sajūtu, tā nemaz nebūtu lūgšana, drīzāk kaut kāda uzprasīšanās.

izmēģināt praksē, sākot ar visādiem sīkumiem, tā uzaudzējot sajūtu, ka ir jēga un ka nekas slikts no tā nenotiek. un pašvērtība jāstiprina (esmu laba ar to, ka esmu un tāpēc vien vērtīga). runāšana un domāšana ir jaukas lietas, bet reāli kaut ko maina darīšana un pieredzēšana (sajušana).

es neesmu gluži tik dumja, lai pieņemu, ka kaut kas mainīsies, neko nedarot.

protams, ka es cenšos to praktizēt, cik spēju, bet grūti risināma problēma ir tajā, ka racionāli es arī redzu un saprotu, ka ir ok, bet jūtos tomēr vainīga un pārkāpusi noteikumus. nu, un tad vēl atlien te manā cibā tāds augstprātīgs narrenschiff un paziņo, ka nedrīkst arī nemaz neko justies pelnījis vai vērtīgs tāpat.

man vienkārši vajag vairāk laika un mazāk noraidošu cilvēku apkārt.

tā izskatās, jo pirmais, ko padomāji, ka uzskatu par dumju, pat ja vnk atbildēju uz pukstā uzdoto 'kā noticēt..' :)
kur tādus pieņemošus cilvēkus atrast, tas ir cits jautājums. ikdienā kā palaimējas, psht to darīs, nu, un tad vēl ir atsevišķas vides, kur tas tiek praktizēts.

jā, man ir izteikta tendence vienmēr pieņemt to sliktāko iespējamo perspektīvu par sevi, bet vismaz es to zinu :D un tāpēc arī eju mocīties terapijā, lai šito kaut kad atrisinātu.

bet, jā, paldies! un kas tās par "atsevišķām vidēm", ko mini?

jau diezgan ilgi eju uz biodeju un man labi strādā, jo nav runāšana, ir pieredze, ko rada mūzika, sajūtas, cilvēki apkārt. un tas man dara labu, ļaujot visādos veidos sevi labāk pieņemt, ka es varu darīt un justies, un būt šeit un tagad, un neviens nelabos, nepārtrauks, bet ņems mani pretī tieši tādu, kāda esmu. diezgan refreshing :D un to man ieteica psht.

mh, cool! dejošana vispār ir straight up my alley, es principā nevaru mierā nosēdēt, bet man ir aizdomas, ka biodeja ir visai dārgs prieks, ne?

nez, it kā tā baigi nav sajūta, ka dārgāk kā kas cits (eju arī uz jogu, tur sanāk lielāks cipars :), nodarbība sanāk ap 10 eur, eju 1x nedēļā. tik tas nav baigi daudz fiziskajam, kā garīgajam :)