jā. es gan vienmēr esmu ticējusi, ka citiem NAV jāuzmin manas vajadzības, un no turienes arī droši vien tā pārliecība, ka gribēt=nedabūt, jo, ja citi neminēs un es neteikšu, tad jau toč tikai laimīga nejaušība var kaut ko dot.

es esmu dusmīga, ka man šis viss ir mokoši jāmācās pašai. ka vienmēr ir bijis skaidrs uzstādījums - "ja nepiedāvā, neprasi. tas nav pieklājīgi, tas nav pareizi, tā vienkārši nedara". jo iemācīties ar pirmo piegājienu ir daudz vieglāk, nekā pārmācīties.

Tas gan. Es arī esmu dusmīga, ka pieauguša cilvēka vecumā visādas cilvēcisko attiecību lietas, ko laimīgā variantā bērnam var ielikt jau pavisam agrā vecumā, man sūri un grūti jāmācās pašai. Bet nu - laikam jau labāk tērēt enerģiju praksei, nevis mūžīgām dusmām.

Man, piemēram, ir bijis baigi svarīgs tieši tas aktīvās dusmošanās posms; tad, kad es biju riktīgi izolējusies no pasaules, es arī nonācu kontaktā ar faktu, cik nikna es esmu uz savu "bērnību".