Tas gan. Es arī esmu dusmīga, ka pieauguša cilvēka vecumā visādas cilvēcisko attiecību lietas, ko laimīgā variantā bērnam var ielikt jau pavisam agrā vecumā, man sūri un grūti jāmācās pašai. Bet nu - laikam jau labāk tērēt enerģiju praksei, nevis mūžīgām dusmām.

Man, piemēram, ir bijis baigi svarīgs tieši tas aktīvās dusmošanās posms; tad, kad es biju riktīgi izolējusies no pasaules, es arī nonācu kontaktā ar faktu, cik nikna es esmu uz savu "bērnību".