es neesmu gluži tik dumja, lai pieņemu, ka kaut kas mainīsies, neko nedarot.

protams, ka es cenšos to praktizēt, cik spēju, bet grūti risināma problēma ir tajā, ka racionāli es arī redzu un saprotu, ka ir ok, bet jūtos tomēr vainīga un pārkāpusi noteikumus. nu, un tad vēl atlien te manā cibā tāds augstprātīgs narrenschiff un paziņo, ka nedrīkst arī nemaz neko justies pelnījis vai vērtīgs tāpat.

man vienkārši vajag vairāk laika un mazāk noraidošu cilvēku apkārt.