izmēģināt praksē, sākot ar visādiem sīkumiem, tā uzaudzējot sajūtu, ka ir jēga un ka nekas slikts no tā nenotiek. un pašvērtība jāstiprina (esmu laba ar to, ka esmu un tāpēc vien vērtīga). runāšana un domāšana ir jaukas lietas, bet reāli kaut ko maina darīšana un pieredzēšana (sajušana).

es neesmu gluži tik dumja, lai pieņemu, ka kaut kas mainīsies, neko nedarot.

protams, ka es cenšos to praktizēt, cik spēju, bet grūti risināma problēma ir tajā, ka racionāli es arī redzu un saprotu, ka ir ok, bet jūtos tomēr vainīga un pārkāpusi noteikumus. nu, un tad vēl atlien te manā cibā tāds augstprātīgs narrenschiff un paziņo, ka nedrīkst arī nemaz neko justies pelnījis vai vērtīgs tāpat.

man vienkārši vajag vairāk laika un mazāk noraidošu cilvēku apkārt.

tā izskatās, jo pirmais, ko padomāji, ka uzskatu par dumju, pat ja vnk atbildēju uz pukstā uzdoto 'kā noticēt..' :)
kur tādus pieņemošus cilvēkus atrast, tas ir cits jautājums. ikdienā kā palaimējas, psht to darīs, nu, un tad vēl ir atsevišķas vides, kur tas tiek praktizēts.

jā, man ir izteikta tendence vienmēr pieņemt to sliktāko iespējamo perspektīvu par sevi, bet vismaz es to zinu :D un tāpēc arī eju mocīties terapijā, lai šito kaut kad atrisinātu.

bet, jā, paldies! un kas tās par "atsevišķām vidēm", ko mini?

jau diezgan ilgi eju uz biodeju un man labi strādā, jo nav runāšana, ir pieredze, ko rada mūzika, sajūtas, cilvēki apkārt. un tas man dara labu, ļaujot visādos veidos sevi labāk pieņemt, ka es varu darīt un justies, un būt šeit un tagad, un neviens nelabos, nepārtrauks, bet ņems mani pretī tieši tādu, kāda esmu. diezgan refreshing :D un to man ieteica psht.

mh, cool! dejošana vispār ir straight up my alley, es principā nevaru mierā nosēdēt, bet man ir aizdomas, ka biodeja ir visai dārgs prieks, ne?

nez, it kā tā baigi nav sajūta, ka dārgāk kā kas cits (eju arī uz jogu, tur sanāk lielāks cipars :), nodarbība sanāk ap 10 eur, eju 1x nedēļā. tik tas nav baigi daudz fiziskajam, kā garīgajam :)